Pēdējās dienās ir dzirdēts tik daudz melu un tendenciozu puspatiesību par mani, ka starp ārstniecības procedūrām jāmeklē laiks atbildēt vai vismaz cerēt, ka tie, kuriem patiesi interesēs, centīsies šo izlasīt.
Es dzīvoju atbilstoši tam kā es strādāju. No agra rīta līdz vēlam vakaram ar milzīgiem ieguldījumiem un milzīgiem plāniem. Jau sen. Pirms kļuvu par Saeimas deputātu esmu pircis īpašumus, kuros attīstījis uzņēmējdarbību, devis darbu ļoti daudziem cilvēkiem, plānojis attīstību gan tūrisma nozarē, gan jurisprudencē, tostarp tādās nozarēs, attīstībā un kapacitātē kādā Latvijā vispār tikai tagad sāk runāt. Piemēram, mediācijas jomā, kas Latvijā aktuāla tikai tagad, es darbojos jau labu laiku pirms vispār par to sāka runāt. Jau pirms vairākiem gadiem redzēju tajā perspektīvu, darbojos šajā jomā pats un apmācīju arī citus, tostarp arī ieguldīju ļoti daudz darba, sniedzot pakalpojumus manas sievas vadītajam notariāta birojam.
Manas sievas darbs publiski tika augstu novērtēts, un rezultāti bija visiem redzami, turklāt nekad neesam slēpuši, ka sniedzu konsultācijas un pakalpojumus manas sievas vadītajam birojam. Protams, var jautāt - kāpēc aktuāli tas kļuva un par pārkāpumu tika uzskatīts vairākus gadus pēc tam, kad pakalpojumus savas sievas birojā vairs nesniedzu, bet kļuvu par Saeimas deputātu?
Ne man, ne kādam manam uzņēmumam, ne manai sievai, ne bērniem vai vecākiem nav nekādi slēpti īpašumi, „ofšoru” firmas vai tml. Mūsu ģimenes ienākumi bija atbilstoši tam kā mēs strādājām. Un attiecīgi arī kredītus mēs ņēmām un īpašumus pirkām atbilstoši tam kā mēs redzējām perspektīvā attīstību un iespējas. Legāli godīgi un caurskatāmi.
Kad Tieslietu ministrs pieņēma politisku lēmumu atstādināt manu sievu no amata (bez loģiska pamatojuma, bet pēc dažu iegribas), tad izveidojās situācija, ka ilgā un smagā darbā būvētais sagrūst vienā dienā. Pēdējā desmitgadē mēs bijām izturējuši daudzus pārbaudījumus, mēs pelnījām naudu katrs savā nozarē, pirkām īpašumus, investējām attīstībā un pat krīzes periodu izgājām ļoti veiksmīgi, nebūdami parādā nevienai bankai un pedantiski nomaksājām maksājumus, kas rēķināmi nevis simtos, bet tūkstošos. Un vienlaicīgi audzinājām un skolojām četrus talantīgus bērnus.
Un tagad, kad to visu nograuj, mēs nevis zogam, melojam un stāstām, mēs godīgi kreditoriem pasakām, ka mēs nevaram vairs maksāt. Paralēli tam vieniem tiesiskā kārtībā (līdz pat tiesai Eiropā) mēģināsim pierādīt, ka viņu apmelojumi ir netaisni, otriem parādu atlīdzināsim pārdodami visus savus īpašumus. Ja nevarēsim kredītus dzēst, iesim likumdošanā paredzēto ceļu. Kādu? Droši vien tā būs maksātnespēja vai cits tiesisks process.
Mana sieva, „izmesta no amata” (manuprāt, ar politisku lēmumu, ar politikas iesaisti un zināmu kolēģu nekoleģiālām, ārkārtīgi nepatīkamām intrigām, apmelojumiem, apvainojumiem), nonāca situācijā, ka Latvijā nav iespējams atbilstoši savai kvalifikācijai iegūt darbu. Tādēļ viņa jau gada sākumā izvēlējās doties uz ārzemēm un Eiropas Savienības ietvaros meklēt darbu.
Mana sieva pēc ilgām pārdomām ir izvēlējusies neatgriezties Latvijā, bet strādāt un dzīvot Lielbritānijā. Viņa aicināja to darīt visai ģimenei. Tas izveidoja mūsu ģimenē konfliktu, jo esmu pārliecināts, ka katram latvietim jāpaliek dzīvot Latvijā, tāpēc arī es strādāju un turpināju darīt savu darbu Saeimā. Savukārt mana sieva jau gada sākumā aizbrauca prom. Pirms viņa aizbrauca mēs vienojāmies, ka vasarā bērni brauks pie viņas. Kopš bērni ir pie viņas, mēs arī diskutējām ģimenē par to, ko mēs darām tālāk.
Mana veselība ir pasliktinājusies pēc pagājušajā gadā piedzīvotās avārijas un jau vairāk kā gadu nevaru atrast līdzekļus, lai to stabilizētu. Tas ir iemesls, kas liedz man pilnvērtīgi strādāt un arī diktēt noteikumus savā ģimenē, kurai es nevaru būt stabils pamats. Tāpēc arī pēc diskusijām es esmu piekritis, ka bērni dzīvo kopā ar savu mammu. Arī es izskatu iespēju (ja nevarēšu pierunāt savu sievu atgriezties Latvijā) neatgriezties Latvijā un dzīvot kopā ar ģimeni, lai kur tas būtu.
Šāds ir situācijas skaidrojums. Man nav nepieciešams kādam kaut ko iestāstīt, melot vai izlikties. Procedūra, kas attiecās uz apvainojumiem, tiesas procesiem un visu pārējo, kas ir paredzēts, kas notiek, kas būs un vēl sazin ko „safabricēs”, es esmu gatavs pieņemt. Un ceru, ka Latvijas tiesa ir vai vismaz kādreiz būs taisnīga. Ja nē, tad iesim līdz Eiropas līmeņa tiesām un ceram, ka taisnību atradīsim ārpus Latvijas robežām. Un visbeidzot – es ticu Dievam un zinu, ka katrs saņems to, ko ir pelnījis.
Diemžēl koncentrētāk, visu augšminēto nevaru pateikt. Ceru, ka kaut vienam izlasītais patiesi interesē un detaļas netiks publicētas atrauti no konteksta. Diemžēl ir nācies piedzīvot, ka manis teikto izkropļo un manai ģimenei tiek ļoti nodarīts pāri, bet to es vairs nevaru atļauties. Ja bērnu dārzā vai skolā sāk ciest bērni, vecākiem jārīkojas atbilstoši, lai viņus pasargātu. Šobrīd mēs to arī darām.
Vēl tikai vēlos piebilsts, ka Latvija izvēloties Eiropas Savienību ir izvēlējusies zināmā mērā paplašināt savas robežas, un es nekādus pārmetumus par manas ģimenes dzīves vietas izvēli nepieņemu. Katrs dzīvo tur, kur viņš ir un kā viņš var.
Tāpēc lieku komentāru nebūs. Viss ir pateikts.
Ja kāds vēlas kaut ko pieklājīgi pajautāt, lūdzu rakstīt uz ingmars.caklais@gmail.com. Tiklīdz būs iespējams, atbildēšu.
Paldies par izpratni! Veselību un veiksmi ikvienam!
Latvijas televīzijas septītajā kanālā (LTV7) iespējams noskatīties raidījumu ar nosaukumu „Aktuālais jautājums” (krieviski – „Aktuaļnij vopros”), kas savā būtībā ir diskusiju raidījums, uz kuru tiek aicinātas dažādu viedokļu pārstāvošas puses. Parasti šo raidījumu vada Miroslavs Kodis, taču šoreiz, izņēmuma gadījumā, vadītāja bija Solvita Deniss.
Šī raidījuma tēma, protams, bija Grozījumi Pilsonības likumā. Bez manis raidījumā piedalījās arī Valērijs Agešins, lai pārstāvētu Saskaņas Centra viedokli. Šoreiz, kaut arī raidījums tiek ierakstīts krievu valodā, es runāju latviski. Tā patiesi ir mana pārliecība – Latvijas politiķiem valsts televīzijā jārunā tiki valsts valodā. Šoreiz raidījuma formāts izveidojās tāds, ka katrs runājām savā dzimtajā valodā. Jebkurā gadījumā raidījuma kvalitāte no tā necieta, jo visi viens otru sapratām.
Attiecībā uz Saskaņas Centra nostāju, ta ir mainījusies kardinālāk, kā tas bija manāms Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijā Saeimā un šobrīd rodas sajūta, ka tiek apstrīdēts viss šajā likumprojektā, protams, joprojām izmantojot tos pašus argumentus. Demagoģija, ko manīju jau iepriekš, mulsina un māna. Ceru, ka apskatīsieties raidījumu un izdarīsiet paši savus secinājumus.
Lai vieglāk būtu saprast pieņemto Pilsonības likuma grozījumu būtību, Saeimas Sabiedrisko attiecību birojs ir sagatavojis videomateriālu ar jautājumiem un atbildēm.
„Šajā raidījumā runāsim par grozījumiem dubultpilsonības likumā. Ko tie paredz, un kā ietekmēs latviešu kopienas visā pasaulē? Raidījuma viesi: Pilsonības likuma grozījumu apakškomitejas priekšsēdētājs Ingmārs Čaklais un Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvis Jānis Andersons. Raidījumā ieklausīsimies arī Brazīlijas, Austrālijas un Krievijas latviešu komentāros.” – tā tika pieteikts raidījums 12.maijā Latvijas Radio 1.kanālā.
Un tā arī notika.
Raidījuma vadītājs Ansis Bogustovs.
Producents Lūkass Rozītis.
Kā izdevās? Ikviens var noklausīties pats.
12.maija raidījumu 13:05 var noklausīties ieejot Latvijas Radio mājas lapā:
Pārstāvēt Vienotības frakciju „Frakciju viedokļos” man tika uzticēts arī 9.maijā.
Lūk ko es teicu:
„Labvakar, godātie radioklausītāji! Šodien tiešām ir nozīmīga diena, un nozīmīga diena tā, protams, ir Pilsonības likuma sakarā.
Jau Pilsonības likuma grozījumus iesniedzot 10.Saeimā, mēs formulējām, ka tie ir nepieciešami faktiski vairāku konkrētu lietu dēļ. Viena no tām bija tiesībpolitiski nozīmīga: šis regulējums nepieciešams Latvijai kā nacionālai valstij, lai Latvija nezaudētu savu pilsoņu kopumu un lai viņi nezaudētu identitāti globalizācijas, eiropeiskās integrācijas un ekonomiskās migrācijas procesos.
Šodien Saeima, apstiprinot šo likumprojektu, faktiski ir paveikusi divu gadu... pabeigusi divu gadu darbu un to procesu ir noslēgusi ar konkrētu likumprojektu. Man jāsaka, ka tagad ir laiks ikvienam izlasīt šo likumprojektu un saprast, kas katrā normā ir paredzēts, jo mēs esam tiešām ne tikai uzlabojuši vienu vai divas normas, bet esam pārkārtojuši likumu – no pilnīga dubultās pilsonības nolieguma esam pārgājuši uz dubultās pilsonības pieļaujamību. Mēs esam izdarījuši to, par ko daudzas Eiropas valstis vēl diskutē un nav izlēmušas – darīt vai nedarīt, kā darīt. Mēs esam šo darbu pabeiguši. Mēs esam pabeiguši to kvalitatīvi, mēs esam procesu veikuši kvalitatīvi un tiešām izvērtējumu esam balstījuši uz analīzi un ļoti garām un plašām debatēm.
Protams, var apsveikt ikvienu, kuru tas skars un kurš kļūs par Latvijas pilsoni, vai nu iegūstot jaunu pilsonību, vai atjaunojot savu pilsonību. Priecāšos par ikvienu no tiem, kas savu saikni ar Latvijas valsti varēs saglabāt, pateicoties šai jaunajai likuma redakcijai.
Tieši šodien varbūt ir vērts atgādināt, ka 25.pantā mēs esam ierakstījuši tādu trešo daļu, kas ļoti... it kā vienkāršā formā pasaka, ka ikviens, kam Latvijas pilsonība ir atņemta vai kurš ir no tās atteicies, var to atjaunot.
Šodien pieņemot šo likumprojektu, Saeima, tātad valsts, šajā gadījumā ne tikai dod iespēju atjaunot šo pilsonību, atgūt, bet valsts arī atvainojas. Atvainojas par to, ka varbūt nedaudz par lēnu mēs esam kustējušies šajā jautājumā, varbūt par grūtu ir bijis pats šis process, lai pieņemtu ātrus lēmumus, un varbūt arī nav pareizi... nebūtu bijis pareizi pieņemt tos ātri. Bet valsts atvainojas, ka tā ir gadījies, un saka: „Ikviens no jums ir vajadzīgs Latvijai. Ikviens! Un tāpēc mēs ļoti ceram, ka tas nebūs tikai tāds juridisks akts, ka jūs atjaunosiet šo pilsonību, bet ikviens no jums tiešām reāli, arī emocionāli, atjaunos šo saikni.”
Noslēdzot visu šo procesu, neapšaubāmi, ieguvums ir arī nepilsoņu bērnu jautājumā. Situācija ir tāda, ka vairs nav nepieciešama abu vecāku izteikta griba reģistrēt bērnu par pilsoni; pietiek ar viena vecāka izteiktu gribu, un tā ir pietiekami vienkārša procedūra.
Neapšaubāmi, nozīmīgi ir tas, ka ikviens trimdinieks var tagad atjaunot šo pilsonību, šo saikni ar valsti, vistiešākajā veidā un pilnā apjomā.
Tikpat nozīmīgi ir arī grozījumi, kas ir paredzēti attiecībā uz naturalizācijas ierobežojumiem, jo, mūsuprāt, ne tik nozīmīgi ir noteikt kādus ierobežojumus, bet nozīmīgi ir pateikt mūsu redzējumu, ka mēs gribam redzēt ikvienu, kas ir gatavs būt lojāls šai valstij, gatavs būt šīs valsts sastāvdaļa un darīt to atklāti un patiesi. Ja tas neatbilst šai situācijai, tad laikam tomēr ir jābūt zināmiem ierobežojumiem.
Tā ka visas šīs lietas ir likumā.
Likumā ir arī ļoti precīzi definēts tā mērķis; tas ir precīzi un, manuprāt, ļoti korekti definēts jaunajā redakcijā, lai katrs saprastu, ko Latvijas valsts ar šo likumu vēlas sasniegt, kādu Latvijas valsts vēlas redzēt savu pilsoņu kopumu, kāpēc un kur.
Vēlreiz apsveicu visus! Neskatoties uz to, ka mani kolēģi bija šodien ļoti noguruši un neļāva man pēdējā uzstāšanās reizē pabeigt manu sakāmo, es gribu teikt milzīgu paldies ikvienam no tiem cilvēkiem, kas bija iesaistīti šajā procesā. Es to saku gan kā apakškomisijas vadītājs... Tur tiešām, varu teikt, arī opozīcija strādāja ļoti kvalitatīvi tajās lietās, kas skāra juridiskās pozīcijas. Tur, kur mūsu ideoloģijas atšķiras, neapšaubāmi, tas tā vienmēr būs, bet tas tomēr bija ļoti kvalitatīvs darbs. Es gribu teikt paldies ikvienam no tiem, kas darba grupā strādāja, ikvienam no ekspertiem, ikvienam no tiem, kas konferencē piedalījās, ikvienam no tiem, kas ministrijas sastāvā meklēja labākos risinājumus, labākās formulas šā likuma redakcijām.
Tāpat es gribu pateikt paldies Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, Pasaules brīvo latviešu apvienībai un citām latviešu diasporas organizācijām. Tas ir mūsu kopējais panākums. Tagad mums atliek gaidīt Ministru kabineta noteikumus. Un, kā teica viens no maniem kolēģiem, likuma vērtējums būs tajā brīdī, kad mēs redzēsim, ka pilsoņu skaits pieaug. Es esmu pārliecināts, ka tā būs. Laipni aicināti visi mājās!
Paldies.”
Šeit var iepazīties ar pārējo kolēģu teikto „Frakciju viedokļos” š.g. 9. maijā:
Šī gada 9.maijā Saeima pieņēma sen gaidītos grozījumus Pilsonības likumā (likumprojekts 52/LP11). Šī likumprojekta aizsākums meklējams jau 10.Saiemā. Kaut arī kopš likumprojekta ierosinājuma dienas pagājis ilgs laiks, tas ir attaisnojums ar lielo un nopietno grozījumu sagatavošanas procesu, jo visi iesaistītie veicinājuši, ka pieņemts maksimāli kvalitatīvs, Latvijas ģeopolitiskai situācijai un 21. gadsimtam atbilstošs pilsonības atgūšanas un iegūšanas regulējums.
Šāda likuma labojumu nepieciešamība Latvijai tiesībpolitiski ir nozīmīga kā nacionālai valstij, lai nezaudētu identitāti un savu pilsoņu kopumu globalizācijas, eiropeiskās integrācijas un ekonomiskās migrācijas procesos.
Līdzšinējais pilsonības likums balstījās uz dubultpilsonības aizlieguma principu, taču mūsdienās valstu praksēs arvien vairāk dominē pretējais princips, ka ikviena persona var iegūt vai saglabāt vairāku valstu pilsonības. Kā norādīts Satversmes tiesas 2010.gada 13.maija Spriedumā lietā Nr. 2009-94-01: „Dubultpilsonības jautājuma pamatā ir politisks, nevis tāds kas būtu izšķirams balstoties uz juridiskiem apsvērumiem.[…] Pilsonības jautājuma tiesiskā regulējuma pieņemšanai piemīt politiskais aspekts.[…] Likumdevējs, izšķiroties par labu dubultpilsonības pieļaušanai, nosaka arī to, kurām personām un, kādos gadījumos dubultpilsonība ir pieļaujama, ņemot vērā valsts intereses, politisko situāciju un pilsonības politiku.”
Ievērojot Satversmes tiesas motivāciju, parlaments rīkojās atbildīgi un atbilstoši, aicinot talkā gan ieinteresētās personas, gan labākos Latvijas un citu valstu konstitucionālo tiesību ekspertus. Iespēju robežās tika pētīta citu valstu prakse un pieredze pilsonības jautājumu risināšanā, tika organizēta starptautiska konference un neskaitāmas apspriedes, tika analizēti pētījumi un vākta informācija, līdz 9.maijā Latvijas parlaments likumprojektu atbalstīja, nobalsojot ar balsu vairākumu.
Par dažiem svarīgākajiem pantiem, ko paredz likumprojekts.
Pilsonības likuma 1. pantā ir izdarītas kardinālas izmaiņas, nosakot likuma mērķi. Ar mērķi nosaka vadlīnijas, uz ko mēs tiecamies un kas ir jāsasniedz likumam kopumā. Kopīgai valsts politikai pilsonības jautājumā šīs tēzes ir ļoti svarīgas.
Izmaiņas piedzīvojis arī 2. pants, kas tāpat kā līdz šim nosaka piederību pie Latvijas pilsonības, bet ar citu formulējumu un citu pievienoto vērtību. Tostarp 2.panta pirmās sadaļas 3. punkts nosaka, ka Latvijas pilsonis ir:
„ 3) latvietis vai līvs, kurš Latvijā apliecinājis visus šādus nosacījumus:
a) ka viņa priekštecis 1881.gadā vai vēlāk pastāvīgi dzīvoja Latvijas teritorijā, kāda tā pastāvēja līdz 1940. gada 17.jūnijam,
b) savu latviešu valodas prasmi saskaņā ar šā likuma 20.pantu vai no latviešu valodas prasmes pārbaudes ir atbrīvots saskaņā ar šā likuma 21.pantu;
c) savu piederību pie valstsnācijas (latviešiem) vai autohtoniem (līviem), iesniedzot dokumentāru apstiprinājumu tam, ka viņš vai vismaz viens no viņa vecākiem vai vecvecākiem ir piederīgs pie valstsnācijas vai autohtoniem, vai arī paskaidrojumu tam, kādēļ šādu apstiprinājumu nav iespējams iesniegt, un minētā apstiprinājuma vietā iesniedzis citus apliecinājumus. Šo apstiprinājumu var aizstāt ar apliecinājumu par piederību pie latviešu kopienas savā dzīvesvietā ārpus Latvijas.”
Atjaunojot Latvijas pilsonību saskaņā ar 2. pantu, nav nozīmes, kurā pasaules valstī ir pretendenta dzīves vieta un kādas valsts pilsonis pretendents ir, t.i., pretendents var saglabāt jebkuru citu viņam esošo pilsonību.
Nozīmīgs ir likuma 8. prim pants, kas veidots pamatojoties uz šobrīd spēkā esošo Pilsonības likuma Pārejas noteikumu 1. pantu, kas nosaka, ka personām, ka reģistrējušās par Latvijas pilsoņiem pēc 1995. gada 1. jūlija, ir pienākums atteikties no citas valsts pilsonības (pavalstniecības). Likuma grozījumu 8. prim pants groza šo diskriminējošo ierobežojumu un tā arī nosaukts - Latvijas trimdinieku un viņu pēcnācēju pilsonība. Šis pants ne tikai atjauno taisnīgumu un tiesības pilsonību saņemt ikvienam trimdiniekam vai viņa pēcnācējam, bet šīs tiesības vairs nav terminētas un attiecas uz ikvienu trimdinieku vai viņa pēcnācēju jebkurā pakāpē, kas dzimis līdz šī likuma spēkā stāšanās dienai, neatkarīgi no tā, kurā pasaules valstī ir viņa dzīves vieta. Protams, pretendentiem arī nav jāpierāda latviešu valodas prasme.
Likuma pants nosaka:
„Latvijas trimdinieku un viņu pēcnācēju pilsonība:
(1) Ja persona, kura bija Latvijas pilsonis 1940.gada 7.jūnijā, vai šādas personas pēcnācējs iesniedz apliecinājumu tam, ka laikā no 1940.gada 7.jūnija līdz 1990.gada 4.maijam tā atstājusi Latviju, glābdamās no PSRS vai Vācijas okupācijas režīma vai tikusi deportēta un minēto iemeslu dēļ līdz 1990.gada 4.maijam nav atgriezusies Latvijā uz pastāvīgu dzīvi, tad šī persona un tās pēcnācējs saglabā tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni.
(2) Ja šā panta pirmajā daļā minētās personas pēcnācējs, kurš dzimis līdz 2014.gada 1.oktobrim, iesniedz apliecinājumu tam, ka vismaz viens no viņa priekštečiem ir bijis šā panta pirmajā daļā minētā persona, tad viņš saglabā tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni. Attiecībā uz bērnu līdz 15 gadu vecumam apliecinājumu pauž viņa likumiskais pārstāvis.
(3) Šā panta pirmajā vai otrajā daļā minētajai personai, reģistrējoties par Latvijas pilsoni, var izveidoties dubultā pilsonība.
(4) Ministru kabinets nosaka atbildīgo institūciju un kārtību, kādā tā pieņem un izskata šā panta pirmajā vai otrajā daļā minētās personas apliecinājumu, un reģistrē šo personu par Latvijas pilsoni. Iesniegumu izskata četru mēnešu laikā.”
Un visbeidzot 9. pants, kas nosaka:
„Dubultā pilsonība
(1) Latvijas pilsonība saglabājas Latvijas pilsonim, kurš ir:
1) ieguvis citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts pilsonību;
2) ieguvis citas Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts pilsonību;
3) ieguvis Austrālijas Savienības, Brazīlijas Federatīvās Republikas vai Jaunzēlandes pilsonību;
4 ) ieguvis tādas valsts pilsonību, ar kuru Latvijas Republika noslēgusi līgumu par dubultās pilsonības atzīšanu;
5) ieguvis šīs daļas 1., 2., 3. un 4.punktā neminētas valsts pilsonību, bet saņēmis Ministru kabineta atļauju saglabāt Latvijas pilsonību atbilstoši svarīgām valsts interesēm. Ministru kabinets lēmumu pieņem ne vēlāk kā gada laikā, un tas nav pārsūdzams;
6) automātiski ieguvis citas valsts pilsonību apprecoties (ieguvis ex lege) vai adopcijas rezultātā.
(2) Personai, kura pēc 2013.gada 1.oktobra iegūst Latvijas pilsonību atbilstoši šā likuma 2.panta pirmās daļas 2. Vai 4.punktam, dubultā pilsonība var izveidoties tikai tad, ja šai personai ir citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts, Austrālijas Savienības, Brazīlijas Federatīvās Republikas, Jaunzēlandes vai tādas valsts pilsonība, ar kuru Latvijas Republika noslēgusi līgumu par dubultās pilsonības atzīšanu, vai iepriekš neminētas valsts pilsonība, ja ir saņemta Ministru kabineta atļauja.
(3) Latviešiem un līviem, kuri pēc 2013.gada 1.oktobra iegūst Latvijas pilsonību atbilstoši šā likuma 2.panta pirmās daļas 3.punktam, var izveidoties dubultā pilsonība.
(4) Personai, kura tiek uzņemta Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā, nedrīkst izveidoties dubultā pilsonība, izņemot šā likuma 2.panta otrajā daļā paredzētos gadījumus.
(5) Bērnam, kurš pēc 2013.gada 1.oktobra iegūst Latvijas pilsonību atbilstoši šā likuma 2.panta pirmās daļas 2., 5. vai 6.punktam, var izveidoties dubultā pilsonība, ja ievēroti šā likuma 23.panta trešās daļas nosacījumi.
(6 ) Ja Latvijas pilsoni saskaņā ar ārvalsts likumiem var vienlaikus uzskatīt arī par attiecīgās ārvalsts pilsoni, tiesībattiecībās ar Latvijas Republiku viņš uzskatāms vienīgi par Latvijas pilsoni.”
Kā redzams, tad šajā pantā ir ne tikai nosauktas valstis, ar kurām pieļaujama dubultpilsonība, bet pants paredz iespēju Latvijai slēgt līgumu par dubultpilsonības atzīšanu un Ministru kabinetam ir deleģētas tiesības lemt par izņēmuma gadījumiem, atļaujot piešķirt dubultpilsonību ar jebkuru pasaules valsti.
Gan likuma 2. pants, gan 8. prim pants ir speciālās normas ārpus 9. panta kopīgā regulējuma, kas nosaka vispārējo kārtību dubultpilsonības iegūšanai vai saglabāšanai un ja pretendents kvalificējas 2. vai 8.prim pantam, tad viņam nav jāievēro 9. panta noteikumi.
Rezumējot aprakstīto, var teikt, ka šo pantu nozīme ir šāda:
- ikviens Latvijas bijušais pilsonis vai viņa pēcnācējs, kurš, bēgot no PSRS vai Vācijas okupācijas režīma vai ticis deportēts, ir zaudējis pilsonību un nav varējis to atjaunot, varēs to izdarīt balstoties un 8.prim panta. Turklāt šajā gadījumā valodas prasme netiks pārbaudīta un nav svarīgi kura cita valsts pilsonība ir pretendentam;
- ikviens latvietis vai līvs, kas nevarēs iegūt vai atjaunot Latvijas pilsonību kā trimdinieks vai viņa pēcnācējs (8. prim pants), to varēs izdarīt pēc 2. panta, bet šajā gadījumā tiks pārbaudīta latviešu valodas prasme. Turklāt abi šie gadījumi pieļauj saglabāt mītnes zemes pilsonību (pilsonības), neatkarīgi no tā, kādas valsts pilsonis ir pretendents;
- visi pārējie dubultpilsonības gadījumi tiek reglamentēti 9. pantā, kas paredz dubultpilsonības pieļaujamību ar valstīm, kuras Latvija atzīst sev par „ģeopolitiski tuvām”. Šai vārdos patiesi ieliekot nopietnu analīzes un vērtējuma darbu.
Laika gaitā ir izveidojusies kategorija personu, kuras, iegūstot citas valsts pilsonību, ir bijušas spiestas attiekties no Latvijas pilsonības vai kurām ar tiesas spriedumu ir atņemta Latvijas pilsonība, jo līdz šim pastāvēja dubultpilsonības aizliegums. Tagad Pilsonības likuma 25. panta trešā daļa nosaka Latvijas pilsonības atjaunošanas kārtību arī šādām personām. Šīs personas varēs atgūt Latvijas pilsonību, uzrakstot iesniegumu par Latvijas pilsonības atjaunošanu. Diemžēl Latvijas valsts līdz šim netika līdzi 21.gadsimtam, saviem pilsoņiem un viņu migrācijas procesiem. Ar šīs normas sakārtošanu likumdevējs ne tikai izlabo šo netaisnību, bet arī atvainojas ikvienam, kam nācās šo nepatīkamo procesu piedzīvot, atgādinot – Latvijai ikviens pilsonis ir nozīmīgs!
Likumā ir veiktas arī daudzas citas izmaiņas un pārveidotas vai vienkāršotas vairākas procedūras. Likums ir sakārtots atbilstoši 21. gadsimtam un Latvijas vajadzībām.
Protams, ikvienam, kuru šis likums skar, ir jāiepazīstas ar to un pirms uzsākt darbības saistībā ar Latvijas pilsonības atjaunošanu vai iegūšanu ir jāsaprot, saskaņā, ar kuru pantu attiecīgā persona var kļūt par Latvijas pilsoni.
Latvija izdarījusi milzīgu darbu un tagad mēs aicinām ikvienu valsti, kas ir iekļauta mūsu Pilsonības likuma 9.pantā kā valsts, ar kuru Latvijas pilsonim pieļaujam dubultpilsonību, izvērtēt iespējas līdzīgu likuma normu ieviest saviem pilsoņiem.
Šai ziņā Latvija ar savu nostāju pilsonības jautājumā ir moderna valsts un rāda piemēru citām pasaules valstīm, kurās diskusijas par dubultpilsonību ir tikai iesāktas, vai atstātas pagaidu regulējuma līmenī.
Var teikt, ka Pilsonības likuma normas ir kļuvušas liberālākas, bet ne paviršas vai bezatbildīgas. Šie likuma grozījumi palīdzēs ne tikai atgūt vairākus desmitus tūkstošus Latvijas pilsoņu, bet nepazaudēt pilsoņus arī nākotnē.
Kārtību par Latvijas pilsonības atgūšanas un iegūšanas procedūrām pēc šī likuma grozījumu stāšanās spēkā noteiks Ministru kabinets, izdodot atsevišķus noteikumus, kas šobrīd jau tiek izstrādāti un tiks pabeigti līdz 2013. gada 1. oktobrim.
Apsveicu ikvienu Latvijas pilsoni, vai potenciālo pilsoni ar jauno likuma regulējumu, kas dos katram valsts patriotam iespēju savu saikni ar Latviju atjaunot un apstiprināt!
P.S. Pēc svarīgā Saeimas balsojuma svinīgi apēdām kliņģeri un pārrunājām vēsturisko brīdi. Par piemiņu no šis dienas arī dažas fotogrāfijas vēsturei. Paldies ikvienam iesaistītajam!
Mana iepriekšējo gadu tradīcija – ekskursija pa Saeimu katru mēneša ceturto ceturtdienu pulksten četros – ir atcelta, jo mērķis nebija kādam uzbāzties vai kādu uz to piespiest, bet gan dot iespēju, ja ir interese iepazīties, ar ko nodarbojas Saeima, ieraudzīt visu paša acīm, saprast un analizēt, un iesaistīties procesā, kas saucas valsts pārvalde.
Sen nebijām organizējuši ekskursijas, jo neviens nebija izrādījis uz to interesi vai arī nebija iespēja saskaņot ekskursiju laikus (atsevišķos gadījumos pat 3 mēnešu garumā). Taču šoreiz, 7. maija pēcpusdienā, draudzīgā vizītē pieteicās Kārlis Būmeisters, kurš dažādu iemeslu dēļ bija „spiests” ierasties viens, bet tas nemazina prieku parādīt Saeimas telpas, kurās notiek deputātu darbs, tai skaitā arī komisijas un kabinetus un frakcijas telpas, un pārrunāt dažādas aktualitātes.
Kārlis ir viens no tiem cilvēkiem, kas ir ne tikai mūziķis un aktīvi darbojas mūzikas industrijā, bet arī cilvēks, kas aizstāv kolektīvo viedokli sabiedriskā organizācijā, kas iestājas par autortiesībām. Līdz ar to arī Kārļa jautājumi un interese ir dabiski saistīta ar šo jomu, kuru arī nedaudz pārrunājām. Man bija tas prieks pastāstīt viņam par darbības formām, kurās redzu viņu iesaisti, un kā to darīt, lai palīdzētu veicināt vai ieviest atsevišķas normas likumdošanā.
Un pats interesantākais nobeigumā. Apmeklējot Saeimas bibliotēku, Kārlis norādīja, ka pirmo 3 Saeimas sasaukumu sastāvā deputāta amatā bijis tieši viņa vecvectēvs, pie tam tādā pašā vārdā – Kārlis Būmeisters!
PAR PILSONĪBU LATVIJAS RADIO RAIDĪJUMĀ „KRUSTPUNKTĀ”
Tuvojoties Grozījumu Pilsonības likumā pieņemšanas brīdim trešajā un galīgajā lasījumā, neapšaubāmi, arī sabiedrības interesei būtu jāpieaug. Šis pieaugums šoreiz nav pienācīgs, taču nevar noliegt, ka žurnālistu pieaugoša interese ir manāma.
Ir ļoti grūti runāt par Grozījumiem Pilsonības likumā, jo tajā nav tikai viena vai divas normas. Normu, kas maina sabiedrības situāciju dažādās jomās, ir ļoti daudz, gan tiem cilvēkiem, kurus skar dubultpilsonības jautājums, gan tiem, kurus skar tikai pilsonības jautājums, un, protams, arī naturalizācijas kārtība un daudzas citas jomas.
„Krustpunktā” par Pilsonības likumu runājām jau trešo reizi.
Šajā reizē, š.g. 7. maijā, Grozījumu Pilsonības likumā apspriešana raidījumā norisinājās pavisam nelielā sastāvā – diskutēja Aidis Tomsons, kas mūs aicināja uz studiju, Valdis Liepiņš no Reformu partijas, es, Ingmārs Čaklais un Valērijs Agešins no Saskaņas Centra.
Atsevišķus aspektus mums izdevās izskaidrot un jebkurā gadījumā paldies Latvijas Radio par izrādīto interesi, meklējot un dodot iespēju uzzināt.
Tradicionāli 4. maija svētkiem, šajā sestdienā pulksten 12:00 norisinājās Saeimas Svinīgā sēde, kurā Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņas kundze, uzrunāja klātesošos. Pilnu runas tekstu skatīt šeit:
Kaut arī zālē bija ļoti daudz tukšu vietu, Svinīgā sēde, kā jau vienmēr, bija ļoti īpaša, jo tas ir tas gadījums, kad pārstāvam savus vēlētājus ne tikai, lai noklausītos otrās valsts amatpersonas uzrunu, bet darām to arī pirmās un trešās valsts amatpersonas klātbūtnē.
Ļoti jauka tradīcija Saeimā ir arī svinīgais tosts, ar ko atzīmējam šo dienu un kopīgā dziesma Sarkanajā zālē. Un vēl viena skaista tradīcija tūlīt pēc šīs ir fotografēšanās Saeimas pagalmā, kur top jaunā kopīgā Saeimas deputātu bilde. Patīkami, ka, sagaidot 4. maiju, Saeimas preses dienests vienmēr izliek iepriekšējo gadu bildes publiskai apskatei.
Vēlāk, protams, visi devāmies nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Dāvana šajā dienā visiem bija neaprakstāmi burvīgais laiks. Par to paldies!
Ņemot vērā to, ka šodien, 2. maijā, Saeimas plenārsēde bija ļoti īsa tā iemesla dēļ, ka neviens no darba kārtības jautājumiem neizraisīja plašas diskusijas, aktualitāte numur viens gan mūsu frakcijā, gan Saeimā kopumā šobrīd ir Pilsonības likums, un man tika uzticēts pārstāvēt Vienotības frakciju „Frakciju viedokļos”. Tur, cita starpā, apsveicu jauno Izglītības ministru ar ievēlēšanu amatā, novēlējām viņam veiksmi, un uzskatu, ka primāri viņam jāmaina neveiksmīgā komunikācija, kas līdz šim dominējusi no Izglītības ministrijas puses. Tiešām ceru, ka tas mainīsies.
Vjačeslavam Dombrovskim kā ministram un kā kolēģim „joprojām” vēlu būt tik pat diplomātiskam kā līdz šim, bet ceru arī uz iniciatīvām no viņa puses. To arī novēlēju Frakciju viedokļos.
Attiecībā uz likumprojektiem, uzskatu, ka divas nozīmīgākās aktualitātes šobrīd ir Grozījumi Komerclikumā, kas šodien tika pieņemti trešajā lasījumā un Grozījumi Pilsonības likumā, kas uz trešo lasījumu un attiecīgajām debatēm tiks virzīti nākamās nedēļas plenārsēdē. Mans aicinājums – tiešī šis ir tas brīdis, kad vēlētājiem vajadzētu vērsties pie saviem deputātiem, ko paši ir ievēlējuši un pajautāt, vai viņi zina, kādas izmaiņas ir veiktas Pilsonības likumā, vai ir iedziļinājušies un gatavi debatēm, kā arī gatavi aizstāvēt to viedokli, kāds ir vēlētājiem.
Es savus vēlētājus esmu uzklausījis, un ceru, ka to pašu būs izdarījuši arī pārējie, līdz ar to būs debates, kurās katrs varēs pamatot to, kādēļ piekrīt vai nepiekrīt likumā ierakstītajam.
Šeit var iepazīties ar stenogrammu no „Frakciju viedokļiem” š.g. 2. maijā:
Tieši 2. maijā, kārtējās Saeimas plenārsēdes starplaikā, tika sasaukta Juridiskās komisijas ārkārtas sēde, lai noslēgtu darbu pie Pilsonības likuma grozījumu trešā lasījuma redakcijas. Tādējādi ir pienākusi vēl viena vēsturiskā diena. Šoreiz Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas darba rezultāts ir izskatīts Juridiskajā komisijā, un, ar nelieliem labojumiem, atbalstot lielāko daļu apakškomisijā pieņemto un ekspertu ieteikto lēmumu, Juridiskā komisija likumprojektu par Grozījumiem Pilsonības likumā nodevusi Saeimai uz trešo lasījumu.
Pilsonības likuma grozījumi izstrādāti Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijā. Darbs pie apjomīgās Pilsonības likuma reformas ilga teju divus gadus, ciešā sadarbībā ar ekspertiem izstrādājot likuma redakciju, kas atbilst mūsdienu situācijai un risina daudzu gadu gaitā radušās problēmas. Pilsonības jautājumus Latvijā joprojām regulē likuma 1998.gada redakcija, kas vairs neatspoguļo sabiedrības aktualitātes un vērtības, neņem vērā Latvijas dalību Eiropas Savienībā (ES) un aktuālos migrācijas procesus.
Trešajā lasījumā likumprojekts papildināts ar likuma mērķi, definējot tajā piecus likuma darbības aspektus. Likums noteiks personas, kuras uzskatāmas par Latvijas pilsoņiem, nodrošinās valstsnācijas piederīgajiem – latviešiem un autohtoniem - līviem tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoņiem, kā arī dos iespēju Latvijas trimdiniekiem un viņu pēctečiem reģistrēties par Latvijas pilsoņiem. Likuma mērķis ir arī veicināt saliedētas un uz Latvijas tautas kopīgajām vērtībām balstītas Latvijas sabiedrības attīstību, kā arī atzīt dubulto pilsonību atbilstoši Latvijas valsts politiskajiem mērķiem un interesēm un pieaugošas mobilitātes apstākļos saglabāt Latvijas pilsoņu kopumu.
Grozījumos arī precizēta Latvijas pilsonības atņemšanas un atjaunošanas kārtība, atteikšanās no valsts pilsonības, kā arī naturalizācijas kārtība. Piemēram, zināšanu pārbaudes atvieglojumi noteikti personām, kuras ieguvušas pamatizglītību latviešu valodā, apgūstot vairāk kā pusi no programmas latviešu mācībvalodā, vai apguvušas pilnu vispārējās vidējās izglītības vai profesionālās vidējās izglītības programmu.
Līdzīgi kā Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne, arī es esmu aicinājis gan savas, gan citu partiju kolēģus uzstāties debatēs par šo likumprojektu, lai vēsturiski paliek šis mūsu redzējums par tieši šādu grozījumu nepieciešamību, lai to nebūtu iespējams apstrīdēt ne Satversmes tiesā juridiski, ne mūsu galvās emocionāli.
Visticamāk šis likumprojekts tiks izskatīts nākamo ceturtdien, 9. maijā – Saeimas plenārsēdē, un tā spēkā stāšanās datums būs 2013. gada 1. oktobris. Svarīgi piebilst, ka tas nav tāpēc, ka kāds „čammājas”, kā to reizēm mēdz atspoguļot mediji, līdz ar ko sabiedrība nav informēta par visām detaļām, bet gan tādēļ, ka Ministru kabinetam nepieciešams šis laiks, lai izstrādātu pašas procedūras noteikumus. Tādēļ nozīmigi ir nevis viens mēnesis uz priekšu vai atpakaļ (paturot prātā, ka, protams, vienmēr vajag ātrāk!), bet svarīgi ir, ka šie noteikumi tiks izstrādāti kvalitatīvi.
Šoreiz, 27. aprīļa, sestdienas rītā, nolēmu Lielajā talkā doties uz Mārupītes talku (www.marupite.lv), kura, jāatzīst, ir ne vien kā tradīcija, bet cilvēki ar katru gadu viens otru iepazīst arvien vairāk un labāk. Kā mūsu ģimenes tradīcija ir izveidojies princips, ka Mārupītes krastos talkojam katru otro gadu.
Lielajā talkā doties uz kādu sev nepazīstamu vietu nav tik pareizi, kā sakopt to vietu, par kuru jau pāris gadus esi rūpējies. Šoreiz mūsu ģimene izvēlējās vienu Mārupītes daļu, kur iepriekšējos gados nebijām „izstaigājuši”.
Protams, šī gada darba apjomu nevar salīdzināt ar pirmajiem gadiem, kad Mārupītes krasti burtiski līdzinājās izgāztuvei. Tagad tur ir pilnīgi savādāk, taču arī tagad gada laikā atrodas cilvēki, kas izmet gan savas pudeles, gan papīra maisiņus, gan dažādus citus „mēslus”, un neizjūt nepieciešamību uzturēt apkārtni tīru un kārtīgu. Tas nozīmē, ka ik pa laikam tur tomēr jāatgriežas.
Bet prieks, ka uzlabojums tomēr ir redzams. No mana viedokļa, vēl tikai atliktu savest kārtībā pašu Mārupīti, jo atsevišķās vietās tomēr izveidojušies dabīgie šķēršļi (koki, sanesumi u.c.) būtu jāaizvāc, lai upīte atgūtu savu dabīgo tecējumu, kas pavērtu uz to jaunu skatu. Attiecībā uz Mārupītes parku, protams, nepastāv variants, ka kāda Rīgas domes amatpersona atbildēs par šī parka uzkopšanu un uzturēšanu. Taču ir iespējams - ja cilvēki to pieprasīs, tas arī notiks.
Kā vienmēr talcinieki tika cienāti ar dažādām zupām, uzkodām un dzērieniem. Tāpat arī ikgadējās riteņbraukšanas sacensības un citas izklaides neizpalika, taču cilvēku skaits šajā gadā gan bija trīsreiz mazāks, kā ierasts. Un, ja Mārupītes talkā man tas šķita pārsteidzoši, tad izrādījās, ka arī Latvijas mērogā talcinieku bija trīsreiz mazāk kā iepriekšējos gados.
Bet ne baudu, ne iespējas tas nemazināja. Uz tikšanos nākamgad!
Šā gada 23. aprīlī, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas pārstāvji tikās ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras direktoru Mortenu Kjērumu (Morten Kjaerum) un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ekspertu Andreasu Akardo (Andreas Accardo). Abu kungu vizītes ietvaros Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā tika apspriesta turpmākā sadarbība starp Latviju un Aģentūru pamattiesību jomā. Mērķis, protams, ir šīs sadarbības uzlabošana.
Darba kārtības tēmas: veidi, kā stiprināt saites ar Saeimu, kas ir būtisks partneris ES Pamattiesību aģentūras iesaistīto pušu tīklā; ekstrēmisma, antisemītisma un naida noziegumu jautājumi; pieejas tiesai nodrošināšana ekonomiskās krīzes laikā (izveidošanas plāni/ valsts cilvēktiesību institūciju akreditācija); personu ar psiholoģiski sociālās un intelektuālās attīstības traucējumiem tiesībspēja; atbalsts upuriem; bērnu tiesības; etniskās minoritātes un citas aktualitātes.
Diskusijas laikā tās dalībnieki centās rast atbildes un problēmu risinājumus šiem un citiem jautājumiem.
Šā gada 22. aprīlī, Saeimā Vienotības frakcija tikās ar Tirgus un Sabiedriskās domas pētījumu centra „SKDS” direktoru Arni Kaktiņu. Tēma – „sabiedrības dienaskārtība”.
Tika vērtēta esošā situācija, skatīti un plānoti sociālie jautājumi un pārdomāts, kādas Latvijas sabiedrības uztverē ir šī brīža aktualitātes. Deputātus, tāpat kā ikvienu, interesē tās tēmas, kas nosaka mūsu dzīves līmeni un iespējas Tādēļ šai sarunai mērķtiecīgi izvēlējāmies speciālistus, kas, balstoties uz statistiku un pētījumiem, var pamatoti pastāstīt un parādīt aktuālāko.
Visu, kas tika pārrunāts, protams, publiskot nav nozīmes, taču galvenais, aicinu noticēt, ka arī mēs, deputāti, esam ļoti ieinteresēti izzināt šos jautājumus un sekojam tiem līdzi, lai arī kā Saeimas deputāti uz iegūto informāciju varētu attiecīgi reaģēt, strādājot pie likumdošanas iniciatīvām.
Rīgas 49. vidusskola (www.49.lv), kurā mācās visi trīs mani bērni - skolnieki, un kuru pats esmu absolvēji vairāk nekā pirms 20 gadiem, ir iedibinājusi jaunu tradīciju – Vecāku dienu. Šogad tā norisinājās 25. aprīlī, un vecāki ne vien apmeklēja koncertu un kārtējo skolas un klases vecāku sapulci, bet vadīja mācību stundas, saņēma pateicības vārdus gan no skolotājiem, gan direktora, savstarpējās sarunās ar pedagogiem novērtēja bērnu sasniegumus un sprieda par dažādām skolas perspektīvām.
Šajā ārkārtīgi straujajā un paviršajā 21. gadsimtā, manuprāt, katra skola dzīvo savu dzīvi un veido savu izglītības procesu. Var teikt, ka skola ir liela ģimene jeb kopiena, kurā daudz kas notiek ļoti personiski, ne tikai vispārināti. Manuprāt, ja skolai ir labs un aktīvs direktors, kas strādā ar sirdi un dvēseli, izpilda ministrijas norādījumu ne tikai „pēc burta”, bet arī pēc būtības, tad tā ir godināma vērtība. Turklāt, laikā, kad Latvija kopējais izglītības process kļūst paviršāks, šādi pasākumi to emocionāli liek pārvērtēt, gan attiecībā uz pašu procesu, gan to, ka skola manu bērnu dzīvē ir kas mazliet vairāk par izglītības iestādi.
Šoreiz par to gribu teikt paldies gan direktoram Jurim Liepiņa kungam, gan skolotājiem, īpaši Laimai Graumanei, Janai Saknei un Maijai Skulmei. Šoreiz „neizturēju” un arī izdarīju sava veida apmaiņas darbību, uzrakstot šo pateicības rakstu.
Tiešām augstu vērtēju savu, kas tagad ir arī manu bērnu, Rīgas 49. vidusskolu! Lai viss izdodas!
Latvijas asociācija sabiedrisko attiecību profesionāļiem (LASAP) regulāri rīko ne tikai valdes sēdes, kas, protams, norāda uz zināmu dzīvīgumu un aktivitāti, bet viens no svarīgākajiem šīs organizācijas pasākumiem ir „Labās prakses pēcpusdiena” (LPP), ko rīkojam vismaz reizi mēnesī - runājot par savas nozares aktualitātēm, cenšoties attīstīt savu biedru prasmes un veicināt zināšanu līmeņa celšanos. Par vairākām no tām esmu jau stāstījis arī savā mājas lapā.
Šomēnes, 15. aprīlī, tēma bija iekšējās un ārējās komunikācijas kultūra. Konkrētāk – par Microsoft Vācijas pieredzi stāstīja sociālo mediju vadītāja Annabelle Atchison. Atchison kundze izklāstīja savas organizācijas komunikācijas kultūras veidošanu, praksi iekšējās un ārējās saziņas veidošanā, kā arī tās attīstīšanā un izvērtēšanā.
Patīkami, ka šāda komunikācija pastāv kā daļa no nozares aktīvās darbības, un ka ir iespējams apmainīties ar informāciju par tēmām, kas ir aktuālas pilnīgi visur. Un šobrīd, 21. gadsimtā, kad komunikācija iegūst arvien lielāku nozīmi, būt modernam, atbilstošam un aktīvam ir pats nozīmīgākais šajā jomā. Veicināt savas zināšanas komunikāciju nozarē ir fantastiska iespēja!
Par LASAP pasākumiem un aktualitātēm arī Tu vari interesēties organizācijas mājaslapā: www.lasap.lv
Dienā vidēji saņemu mazākais 20 līdz 30 e-pastus, kas ļoti bieži nāk no pilnīgi svešiem cilvēkiem, kuri lūdz palīdzēt dažādos jautājumos. Tostarp, protams, ir arī daudzi, kas burtiski izgāž savas dusmas par sasāpējušām lietām, rupji nolamā un uzraksta visu, kas ienāk prātā. Taču ir vismaz tik pat daudz racionālu piedāvājumu iedziļināties, izprast un pievērst uzmanību konkrētām tēmām, par ko esmu patiesi pateicīgs, jo ļoti bieži arī to izdaru tieši tādos jautājumos, ar kuriem līdz tam nav bijusi saskarsme. Vēl patīkamāk, protams, ir saņemt „paldies!” emocijas, vai atbalsta vārdus. Pēdējā no šāda veida vēstulēm manā e-pastā ienāca šī:
„Labdien!
Visu dzīvnieku aizstāvju vārdā vēlamies Jums pateikties par balsojumu 11. aprīļa parlamenta sēdē, nepieļaujot loka medību atļaušanu Latvijā. Šis balsojums ir solis pretī tam, lai Latvija patiešām kļūtu par humānu un "zaļu" valsti un nostātos līdzās daudzām Eiropas Savienības un pasaules valstīm, kur šis barbariskais medību veids nav atļauts. Jūsu balsojums palīdzēs paglābt simtiem stirnu, briežu, mežacūku un citu dzīvnieku no mokošas nāves.
Paldies Jums!
Ar cieņu, Solvita Vība Dzīvnieku Drauga fonds valdes locekle
Laura Karnīte DzīvniekuSOS valdes locekle”
Mans pienākums ir vienkāršs – reaģēt. Šādos gadījumos tiešām balstos uz informāciju, kuru manā rīcībā nodod cilvēki, kas attiecīgajos jautājumos ir savas jomas eksperti. Konkrēti šīs organizācijas mani neuzrunāja pirms lēmumu pieņemšanas, taču vēlētāji, kuri ar mani komunicē, izteica savu viedokli par šo tēmu, tāpēc arī balsojums bija atbilstošs tam.
Mans aicinājums ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir būt aktīvākam, izzināt formas, kādās aizrakstīt, sazvanīt vai satikt un runāt ar atbildīgajām personām, nevis vienkārši „sēdēt un lamāt”. Iesaistīties tieši aktīvā formātā. Un es neesmu vienīgais, kas ir gatavs uzklausīt, sarunāties un iedziļināties, tāpēc pilnīgi droši var vērsties pie tā, kas vieš lielāku uzticību, neatkarīgi no politiskās piederības vai citiem „trūkumiem”.
17. GADSKĀRTĒJAIS STUDENTU UN STUDENŠU KORPORĀCIJU
TEĀTRA FESTIVĀLS
Šī gada 13. aprīlī Sarkandaugavas kultūras centrā „Laimīte” norisinājās 17. gadskārtējais Latvijas studentu un studenšu korporāciju Teātra festivāls, kas kļuvis par nozīmīgu korporāciju sadraudzības pasākumu, ieviešot jaunas teātra tradīcijas. Prieks, ka veidoto izrāžu kvalitātes līmenis katru gadu paaugstinās. Protams, kāds ir īpaši spilgts, cits mazāk radošs, taču kopējais iespaids ar katru gadu paliek labāks, kas liecina par studentu nezūdošo optimismu un lieliskajām darba spējām.
Šī gada tēma bija „Spožie divdesmitie” ar emocionālo norādi uz divdesmitā gadsimta divdesmitajiem gadiem. Taču tā nebija prasība, līdz ar to jebkurš, kurš šo tēmu bija spējīgs kaut cik gaumīgi apspēlēt, varēja iestudēt, ko vien vēlas. Kopā žūrijai nācās vērtēt 11 iestudējumus: studenšu korporācijas un studentu korporācijas Fraternitas Lataviensis „Cepļa kunga pēdās”, studenšu korporācijas Daugaviete un Concordia Valdemaria „25. datums p. Kr.”, studenšu korporācijas Dzintara un studentu korporācijas Fraternitas Livonica „In der imaginaeren Raum, amorphen Welt, narrativen Zeit, in dem Einflus von Subkultur auf Popkultur lebenden – Erika”, studentu korporācijas Fraternitas Vanenica „Kur tu to glabā?”, studenšu korporācijas Zinta un studentu korporācijas Tervetia „Ja viņa nebūtu...”, studenšu korporācijas Varavīksne un studentu korporācijas Fraternitas Imantica „AS Ceplis”, studenšu korporācijas Selga un studentu korporācijas Fraternitas Metropolitana „Arī revolucionāriem kādreiz jāatpūšas”, studenšu korporācijas Staburadze un studentu korporācijas Gersiciana „Pieci un līķis”, studenšu korporācijas Gundega un studentu korporācijas Lettonia „Sociopāts”, studenšu korporācijas Spīdola un studentu korporācijas Ventonia „Vienas nakts piedzīvojums” un studentu korporācijas Fraternita Lettica „Improvizētie 1920tie”.
Tradicionāli balvas tiek piešķirtas vairākās nominācijās: 1. vieta, 2. vieta, labākais aktieris un aktrise, labākie kostīmi, labākais muzikālais un skatuves noformējums, labākā režija, horeogrāfija, oriģinālscenārijs un laikmeta atspoguļojums un, protams, specbalva. Kritēriji šim vērtējumam ir šādi: aktiermāksla, atbilstība Teātra festivāla tēmai, izrādē izmantotie tērpi, izmantotās dekorācijas, izrādes muzikālais noformējums, režija, horeogrāfija, izrādes garuma ievērošana un tas, bez kā neiztikt – oriģinalitāte. Šāds ir organizācijas uzstādījums, un žūrija to cenšas ievērot.
Šogad žūrijas dalībnieki bija Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas katedras pasniedzējs, scenogrāfs un režisors Viktors Jansons, Daugavpils teātra aktrise Kristīne Veinšteina, režisore un producente Žaklīna Cinovska, dramaturģe Inga Gaile un es. Tā kā esmu ilggadējs šī festivāla atbalstītājs, godpilni tiku nodēvēts par patronu, bet līdztekus tam biju žūrijas priekšsēdētājs. Man patiesi bija liels gods, bet arī pienākums bija ļoti nopietns.
Neskatoties uz to, ka festivāls sastāv no 15 – 20 minūšu garām izrādēm, tas tomēr ir pietiekami ilgs laiks, lai runātu par patiesu priekšnesumu izrādes formā, līdz ar to dalībniekiem tiek izvirzīti zināmi kritēriji. Un, kaut arī šis ir studentu, īso izrāžu un dramaturģijas vingrinājumu festivāls, prasībām jābūt izrunātām profesionālā līmenī. Šāda festivāla attīstības labad, izcili būtu ieviest starptautisko teātra festivālu praksi, kad pēc svinīgās daļas ar diplomu pasniegšanu, dalībnieki dodas atzīmēt un profesionāļi, kas nodarbojas ar iestudējumu radīšanu, sanāk kopā un izrunā plusus un mīnusus – kas nav devis iespēju realizēties līdz galam, kas bijis izcili veiksmīgs un kas ir tas, pie kā būtu jāpiestrādā. Tas palīdzētu sakārtot minētos priekšnesumus „lietošanai” jau uz rītdienu un parītdienu, gan arī radītu spēcīgu impulsu nākamajos festivālos redzēt ievērojami labākus darbus. Vienmēr ir ļoti nozīmīgi, ja savu „dzīvo” vērtējumu dod dramaturģe, aktieris, režisors. Jansona kunga pieredze performancēs novērojama jau vairāku gadu desmitu garumā, un arī es pats varētu dot pienesumu par teātra tehnikas izpratni. Pietrūkst tikai nedaudz lai visas izrādes būtu līdzīgas tām, kas šoreiz bija uzvarētāju godā. Protams, tas prasa zināmu laiku, pēc manas pieredzes divas līdz trīs stundas, taču tiem, kas to gribētu, saruna būs ārkārtīgi vērtīga. Varbūt arī pats vērtīgākais visā festivālā, un cerot uz tādām sarunām, tās arī kā patrons novēlu.
18. Teātra festivāls jau izsludināts uz nākamo gadu un jau šobrīd esmu aicināts piedalīties žūrijā, ko, protams, apsolīt grūti, bet, ja man tāda iespēja būs, tad festivālā noteikti piedalīšos. Taču visiem, kas šajā nākamajā festivālā piedalīsies kā dalībnieki, mans aicinājums ir paskatīties video ierakstus no šī festivāla un mācīties no kļūdām un labajiem piemēriem, lai sasniegtu vēl labākos rezultātus.
Savukārt, ja ir kāds/kādi, kas vēlas parunāt par savu izrādi, esmu gatavs to darīt. Mani var atrast un mani pieraksti par katru no izrādēm ir ar atzīmētiem plusiem un mīnusiem un, kamēr atmiņa vēl svaiga, tā teikt, varu padalīties ar to, ko nemācēšu vairs pateikt pēc gada.
Lai ikvienam veicas! Lai dzīvo studentu korporācijas un to teātra festivāls!
Foto: Dace Kaminska
LIKUMPROJEKTS „GROZĪJUMI PILSONĪBAS LIKUMĀ” NODOTS
SAEIMAS JURIDISKAJAI KOMISIJAI
Darbs pie likumprojekta „Grozījumi Pilsonības likumā” nonācis „finiša taisnē”. 9. aprīlī Juridiskā komisija uzsāka likumprojekta sagatavošanu trešajam un galīgajam lasījumam Saeimā. Tas ir ļoti nozīmīgi, jo, kaut arī pirmajā Juridiskās komisijas sēdē tika izskatīti tikai 36 priekšlikumi, tika pārrunāti visi svarīgākie likuma panti. Neskatoties uz to, ka 2. pants netika pieņemts galīgajā redakcijā, konceptuāli tas ir atbalstīts, līdzīgi kā tas ir ar 1., 3prim., 8prim. un 9. pantu. Šis pēdējais, protams, ir ļoti svarīgs, jo nosaka dubultpilsonību, taču, pat ja Saeimas plenārsēdē kāds deputāts nāks ar „jaunām vēsmām”, konceptuāli arī Juridiskā komisija dubultpilsonībai jau ir izteikusi savu atbalstu.
Saeimas Juridiskās komisijas sēde, ko vadīja tās priekšsēdētāja Ilma Čepāne, norisinājās atbilstoši procedūrai. Priekšsēdētāja mani aicināja izklāstīt paveikto, ko arī darīju – informēju par panākumiem un rezultātiem. Pie katra no priekšlikumiem nepieciešamības gadījumā tika izskaidroti rīcības motīvi un pieņemtais lēmums. Kā ziņotāji šajā reizē bijām gan es kā Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas priekšsēdētājs, gan Gunārs Kusiņš kā Saeimas Juridiskā biroja un Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas darba grupas vadītājs.
Patīkami, ka Saeimas Juridiskā komisija bija gandrīz pilnā sastāvā, un darbs ritēja ļoti racionāli. Turklāt, patiess prieks, ka tika uzdoti dažādi jautājumi, kas viennozīmīgi liecina par to, ka deputāti ir iedziļinājušies likumprojektā.
Nākamā Saeimas Juridiskās komisijas sēde, kurā tiks izskatīts likumprojekts par grozījumiem Pilsonības likumā, notiks nākošo otrdien, 16. aprīlī pulksten 10:00. Un pēc apjoma spriežot, arī tā nebūs beidzamā.
JURIDISKĀS KOMISIJAS
PILSONĪBAS LIKUMA GROZĪJUMU APAKŠKOMISIJA
NOSLĒDZ DARBU PIE GROZĪJUMIEM PILSONĪBAS LIKUMĀ
Šī gada 19. martā, pulksten 09:15, Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisija balsojot pieņēma lēmumu nodot izstrādātos Pilsonības likuma grozījumus izskatīšanai Juridiskajā komisijā. Līdz ar to Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisija savu darbu faktiski ir noslēgusi. Faktiski gan tikai tāpēc, ka man kā šīs apakškomisijas priekšsēdētājam šis likumprojekts vēl būs jāaizstāv Juridiskajā komisijā un pēc tam arī Saeimas plenārsēdē. Situācijā, ja kolēģiem Juridiskajā komisijā būs iebildumi likumprojekta redakcijai vai jāveic kādi labojumi, ir iespējams, ka apakškomisijai darbu vēl nāksies turpināt. Tomēr ceru, ka tā nebūs, jo šis likumprojekts izstrādāts vairāk kā divu gadu garumā, un, manuprāt, rezultāts ir ļoti tuvu ideālam Latvijas 21. gadsimta Pilsonības likumam. Jāatzīst gan, ka visas likumā iestrādātās normas nemaz nav tik viegli, ātri un vienkārši izstāstīt vai izskaidrot.
Pilsonības likuma grozījumi paredz, ka Latvijas pilsonība saglabājama arī pilsoņiem, kuri ir ieguvuši citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Brīvās Tirdzniecības Asociācijas dalībvalsts vai arī Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts pilsonību. Tāpat dubultpilsonība varēs būt personai, kura ieguvusi ārvalsts pilsonību, ar kuru Latvija noslēgusi līgumu par dubultpilsonības atzīšanu, kā arī latviešiem, kuri ieguvuši Austrālijas, Brazīlijas vai Jaunzēlandes pilsonību.
Paredzēts, ka Latvijas pilsonību varēs saglabāt arī tām personām, kas ieguvušas iepriekš nenosaukto valstu pilsonību un ja būs saņemta Ministru kabineta atļauja. Tāpat pilsonība saglabāsies personām, kuras citas valsts pilsonību ieguvušas laulību vai adopcijas rezultātā.
Attiecībā uz latviešiem un līviem (arī tiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijā), pilsonība piešķirama tiem, kas apliecinājuši savu priekšteču dzīvesvietu Latvijas teritorijā un latviešu valodas prasmi.
Pilsonību varēs iegūt Latvijas trimdinieki un viņu pēcnācēji, iesniedzot likumā noteikto apliecinājumu. Tie ir pilsoņi, kuri Latviju atstājuši PSRS vai Vācijas okupācijas režīma dēļ vai tikuši deportēti un līdz 1990.gada 4.maijam neatgriezās valstī uz pastāvīgu dzīvi.
Likuma grozījumu piedāvātā redakcija noteic, ka bērns ir Latvijas pilsonis neatkarīgi no bērna dzimšanas vietas, ja viņa dzimšanas brīdī viens no vecākiem ir Latvijas pilsonis. Savukārt Latvijā pēc 1991.gada 21.augusta dzimušu nepilsoņu bērns ir atzīstams par valsts pilsoni, ja viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un viņš pirms tam visu laiku bijis bezvalstnieks vai nepilsonis. Grozījumos paredzēts, ka nepilsoņa bērna atzīšana par Latvijas pilsoni, ievērojot viena vecāka paustu gribu, notiek vienlaikus ar ierakstu par bērna dzimšanu, turklāt likumā ir saglabāta norma, ka vecākam būs jāapliecina, ka palīdzēs bērnam apgūt latviešu valodu kā valsts valodu un ieaudzinās viņā cieņu un uzticību Latvijai.
Grozījumos arī precizēta Latvijas pilsonības atņemšana un atjaunošana, atteikšanās no valsts pilsonības un naturalizācijas kārtība. Piemēram, zināšanu pārbaudes atvieglojumi būs personām, kuras ir ieguvušas pamatizglītību latviešu valodā, apgūstot latviešu mācībvalodā vairāk nekā pusi no pamatizglītības programmas, vai apguvušas pilnu vispārējās vidējās izglītības vai profesionālās vidējās izglītības programmu.
Noslēgumā vēlos akcentēt, manuprāt, fundamentālākās izmaiņas, kuras tiks ieviestas stājoties spēkā grozījumiem Pilsonības likumā - atjaunots vēsturiskais taisnīgums pret tā saucamajiem „trimdiniekiem”, izslēgtas vairākas normas, kas noteica termiņa ierobežojumus pilsonības iegūšanai, kardināli mainīts tā saucamais „latviešu un līvu” pants, rasta dubultpilsonības pieļaujamība plašam pilsoņu lokam un noteikts 21.gadsimtam atbilstošs likuma mērķis. Apakškomisijas sēdēs, darba grupās, konferencēs un darba tikšanās daudz debatēts par Latvijai un tās pilsoņiem nozīmīgiem aspektiem šai likumā. Varbūt tas skan ar patosu, bet patiesi, domāju, ka šie likuma grozījumi palīdzēs ieviest skaidrību daudzu cilvēku dzīvēs un Latvijas vēsturē, kā arī būs nozīmīgi Latvijas nākotnē.
Darbu vērtēju kā ļoti augstvērtīgu ne tikai tāpēc, ka visi iespējamie latviešu un starptautiskie eksperti ir bijuši tam piesaistīti un visi, kas vēlējās, ir izteikuši savus viedokļus par visām tēmām, tai skaitā ar aktīviem strīdiem, bet arī tāpēc, ka apakškomisija strādājusi ļoti racionāli, ko varu teikt gan par pozīcijas, gan opozīcijas deputātiem. Visi iesaistītie tiešām centās (savu iespēju robežās) strādāt tā, lai šis likumprojekts atspoguļotu to, ko vēlamies redzēt tuvākajos gadu desmitos. Tāpēc, kā apakškomisijas vadītājs, saku paldies ikvienam, kas šajā procesā bija iesaistīts, tai skaitā Gunāra Kusiņa kunga vadītajai darba grupai, kurā bija iesaistīti ministriju pārstāvji, eksperti un iesaistīto iestāžu darbinieki. Gribu teikt arī paldies visiem tiem, kas veica pētījumus un izzināja situāciju, tai skaitā Ārlietu dienestam, Iekšlietu ministrijai un drošības dienestiem.
Pagājuši gandrīz 10 gadi, kopš mans tētis - Māris Čaklais, aizgājis mūžībā, un visu šo laiku viņa arhīvs - gan grāmatas, dažādas lietas, radošā daļa un dažādi materiāli par cilvēkiem, personībām un notikumiem stāvējis noliktavā. Šogad, tas ir – 2013. gada sākumā, mēs visi trīs bērni - Imants, Elīna un Ingmārs kā viņa bērni un tiešie mantinieki nolēmām to „izkustināt” un „izšķirot”.
Katrs savas ģimenes īpašumā paturēs to, ko uzskata par vērtīgu tālākai izpētei vai vienkārši saglabāšanai. Pārējo nolēmām maksimāli pietuvināt Latvijas sabiedrības kopīgai lietošanai. Tādēļ pieņēmām lēmumu piedāvāt to tēta dzimtajai pusei - Saldus pilsētai, konkrēti – Saldus pilsētas bibliotēkai un muzejam. 15. marta piektdienā šis lēmums jau daļēji tika izpildīts.
Pēc vienošanās ar direktori Aiju Mežiņu, Saldus bibliotēkai tika atdota daļa Māra Čaklā bibliotēkas, kur ikviena grāmata tika apzīmogota kā Māra Čaklā bibliotēkas sastāvdaļa. Savukārt, muzejam, vienojoties ar direktori Agritu Ozoliņu, tika nodota daļa Māra Čaklā dokumentu arhīva, gleznas, grāmatas un personīgās lietas.
Šo lēmumu, atdot daļu tēta arhīva Saldum, pieņēmām visi trīs bērni kopīgi, taču pašā svinīgajā pasākumā piedalījās Saldū visu mūžu dzīvojošā tēta māsa Raita, abi viņa dēli Imants un Ingmārs, kā arī mazdēls Māris Roberts Čaklais. Svinīgi un simboliski.
Pārrunājām par iespējamo sadarbību arī turpmāk, un apliecinājām savu atbalstu jebkurai tālākai darbībai ar Māra Čaklā un viņa darbu popularizēšanu. Tāpat vienojāmies par viņa bibliotēkas autogrāfu daļas vēlāku nodošanu, kā arī citu arhīva (arī audio/video) daļu nodošanu Saldus pilsētai.
Ļoti priecē, ka gan bibliotēka, gan muzejs ir ļoti gaišas izremontētas telpas, moderni iekārtotas, tā teikt, pēc visiem 21. gadsimta standartiem. Un, jācer, ka šī Māra Čaklā arhīva daļa to palīdzēs bagātināt. Paldies par atsaucību visiem iesaistītajiem!
Ar šo brīdi, var teikt, lielākā daļa informācijas, ko par Māri Čaklo var atrast, atrodas viņa mīļajā Saldū ar „sauli, ko vienreiz var iegūt, sauli, ko nevar vairs zaudēt”.
Trešdienā, 20. martā, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija devās kopīgā izbraukuma sēdē ar Sociālo un darba lietu komisijas pārstāvjiem uz Latvijas Republikas Tiesībsarga biroju Rīgā, Baznīcas ielā 25, lai runātu par situāciju Valsts sociālās aprūpes centros pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem.
Fakts, ka sēdē piedalījās divas Saeimas komisijas ar papildus pieaicinātām personām, kuras šajā gadījumā bija Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš un Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Egita Dorožkina, Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre Liene Cipule un Veselības aprūpes departamenta direktors Ēriks Miķītis, kā arī Valsts sociālās aprūpes centru direktori un pārbaudīto filiāļu vadītāji – Modris Karselis, Laima Gornostaja, Stefānija Albova, Ilgonis Leišavnieks, Gaismonis Žilinskis, Visvaldis Gūtmanis, Gita Babajana, Agnese Mercalova, Mārīte Grigāne un Inga Šķestere, jau vien norāda uz tēmas nozīmīgumu.
Ziņojumu par Valsts sociālās aprūpes centriem pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem prezentēja Tiesībsarga biroja darbinieki, vēlāk tika dots vārds Dūdiņa kungam, kam sekoja jautājumi par plānotajiem pasākumiem un ierosinājumi no klātesošo deputātu puses. Gan Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, gan Sociālo un darba lietu komisija šajā jautājumā ir iedziļinājušās. Risinājums nav viens, bet drīzāk daudzi un vairākās jomās, jo problēma jārisina atbilstoši 21. gadsimtam. Tas nozīmē, ka ne tikai jāatrod finansējums un jādomā, kā to visatbilstošāk iztērēt, bet jābūt pareizai attieksmei, no kā izriet attiecīgas darbības. Pievēršot uzmanību šiem cilvēkiem un viņu problēmām, mēs to aicinām darīt arī visu sabiedrību kopumā.
Svarīgi, protams, vēlreiz uzsvērt to, ka starp klātesošajiem bija arī Veselības un Labklājības ministriju pārstāvji, kuru redzējumam ir savas šķautnes, kas, savukārt, norāda uz tādiem aspektiem, par kuriem iespējams Saeimas komisiju sēdēs bez attiecīgajiem ekspertiem ir grūti spriest un pieņemt lēmumus.
Tiesībsarga ziņojums par Valsts sociālās aprūpes centriem pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem:
12. martā 11. Saeimas Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas deputāti, strādājot pie Pilsonības likuma grozījumu trešā lasījuma redakcijas, nolēma, ka dubultpilsonība varēs saglabāties arī tiem Latvijas pilsoņiem, kuri ir ieguvuši Austrālijas, Brazīlijas vai Jaunzēlandes pilsonību.
Šādu regulējuma nepieciešamību norādījusi gan Pasaules Brīvo latviešu apvienība, gan arī augsta līmeņa pašmāju un ārvalstu eksperti Latvijas pilsonības jautājumiem veltītajā konferencē. Sadarbībā ar ekspertiem un ieinteresētajām pusēm apakškomisijā izdevās vienoties par mūsdienu situācijai atbilstošu likuma redakciju, kas risina būtiskākos izaicinājumus. Neviens no deviņiem apakškomisijā strādājošajiem deputātiem nebalsoja pret.
Pilsonības likuma grozījumi paredz, ka Latvijas pilsonība saglabājama arī pilsoņiem, kuri ir ieguvuši citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Brīvās Tirdzniecības Asociācijas dalībvalsts vai arī Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts pilsonību. Tāpat dubultpilsonība varēs būt personai, kura ieguvusi ārvalsts pilsonību, ar kuru Latvija noslēgusi līgumu par dubultpilsonības atzīšanu.
Paredzēts, ka Latvijas pilsonību varēs saglabāt arī tām personām, kas ieguvušas iepriekš nenosaukto valstu pilsonību un ja būs saņemta Ministru kabineta atļauja. Tāpat pilsonība saglabāsies personām, kuras citas valsts pilsonību ieguvušas laulību vai adopcijas rezultātā.
Attiecībā uz latviešiem un līviem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijā, pilsonība piešķirama jebkuriem tiem, kas apliecinājuši savu priekšteču dzīvesvietu Latvijas teritorijā un latviešu valodas prasmi, tostarp arī Krievijā, Brazīlijā, Austrālijā un Jaunzēlandē dzīvojošiem tautiešiem.
Pilsonību varēs iegūt Latvijas trimdinieki un viņu pēcnācēji, iesniedzot konkrētu apliecinājumu. Tie ir pilsoņi, kuri Latviju atstājuši PSRS vai Vācijas okupācijas režīma dēļ vai tikuši deportēti un līdz 1990.gada 4.maijam neatgriezās valstī uz pastāvīgu dzīvi.
Darbu pie likuma grozījumu trešā lasījuma redakcijas apakškomisijas deputāti veic aktīvi, un drīzumā grozījumi tiks nodoti Juridiskajai komisijai un tad trešajam lasījumam Saeimā.
2013. gada 22. februārī biju uzaicināts uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, lai iepazītos ar administratīvā pārkāpuma protokolu, kurā konstatēts, ka es kā amatpersona, darba braucieniem izmantojot sava palīga automašīnu, esmu pieņēmis ziedojumu. Turklāt KNAB uzskata, ka šāda ziedojumu (automašīnas izmantošanu) man nebija tiesības pieņemt, jo ziedotājs ir mans palīgs, līdz ar to esmu izdarījis administratīvo pārkāpumu pieņemot neatļautu ziedojumu, par ko mani bargi jāsoda saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.31 pantu. Godīgi sakot par šādu situācijas skaidrojumu es biju ļoti pārsteigts, jo neredzu šeit korupcijas risku vai zaudējumu sabiedrībai vai valsts budžetam. Saeimas Kārtības rullī noteikts, ka Saeimas deputātus bez Saeimas piekrišanas sodīt nedrīkst, tāpēc Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas 2013. gada 13. martā savā sēdē izskatīs KNAB iesniegumu un lūgumu atļaut man piemērot administratīvo sodu, bet vēlāk arī Saeima lems par šo jautājumu.
KNAB secinājumiem un lēmumam nepiekrītu, tāpēc esmu sagatavojis un iesniedzis Saeimai iesniegumu ar saviem argumentiem lietas izbeigšanai, lai atbildīgā komisija un Saeima varētu rīkoties objektīvi.
"Latvijas Republikas 11. Saeimai un Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai 11. Saeimas deputāta Ingmāra Čaklā
IESNIEGUMS.
Atsaucoties uz Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sniegtās informācijas par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) lūgumu saukt mani pie administratīvās atbildības vēlos Jūs informēt, ka nepiekrītu KNAB lēmumam par konstatēto administratīvo pārkāpumu, jo esmu secinājis, ka KNAB nav rīkojies atbilstoši spēkā esošajiem tiesību aktiem, nav ievērojis, ka lietā iestājies noilgums un nav pareizi vērtējis manu darbību atbilstību tiesību normu prasībām, kā rezultātā nonācis pie kļūdainiem secinājumiem un uzsācis administratīvo lietu.
Pirmkārt, KNAB nav ņēmis vērā, ka administratīvās lietas uzsākšanai ir iestājies noilgums.
Administratīvā pārkāpuma protokols ir sastādīts par notikumiem periodā no 2010.gada 10.novembra līdz 2011.gada 31.maijam, iespējamais pārkāpums neturpinās un no tā izbeigšanas laika ir pagājuši vairāk kā seši mēneši. Administratīvā pārkāpuma protokols sastādīts 2013.gada 22.februārī, kas ir vairāk nekā viens gads un astoņi mēneši pēc iespējamā pārkāpuma izdarīšanas.
Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa (LAPK) 37.panta pirmā daļa nosaka, ka lietvedību administratīvāpārkāpuma lietā var uzsākt ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā no pārkāpuma izdarīšanas dienas, bet, ja pārkāpums ir ilgstošs, — no pārkāpuma pārtraukšanas dienas. Turklāt LAPK 239.panta 7.punkts nosaka, ka lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā nevar iesākt, bet iesāktā lietvedība jāizbeidz, ja ir pagājuši šā kodeksa 37.pantā paredzētie termiņi.
Otrkārt, KNAB nav vērtējis pamatojumus un pierādījumus saukšanai pie administratīvās atbildības pēc LAPK 166.31 panta.
Likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 14. panta otrā daļā noteikts, ka valsts amatpersonai vai koleģiālai institūcijai ir aizliegts prasīt vai pieņemt no fiziskas vai juridiskas personas ziedojumu, kā arī cita veida mantisku palīdzību publiskām vajadzībām, ja ziedojums vai palīdzība ietekmē lēmuma pieņemšanu attiecībā uz šo fizisko vai juridisko personu.
Likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 14. panta trešā daļa noteic, ka valsts amatpersona, kā arī valsts vai pašvaldības institūcija var pieņemt ziedojumu vai citāda veida mantisko palīdzību valsts un pašvaldības institūcijas vajadzībām – personāla apmācības vai darba organizācijas un tehniskā nodrošinājuma uzlabošanai, ja to sniedz kāda neiesaistīta trešā persona un tas tiek pieņemts, ievērojot šā panta otrajā daļā noteiktos ierobežojumus, kā arī neveicina valsts amatpersonas nokļūšanu interešu konflikta situācijā. Pirms ziedojuma vai mantiskas palīdzības saņemšanas nepieciešama augstākās amatpersonas vai koleģiālās institūcijas atļauja.
Tātad ir secināms, ka likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 14. panta trešajā daļā noteikti gadījumi, kādos valsts amatpersonas, šajā gadījumā es kā Saeimas deputāts, esmu tiesīgs pieņemt ziedojumu un citāda veida mantisko palīdzību. Savukārt 14.panta otrajā daļā noteikti tieši ierobežojumi amatpersonām ziedojumu pieņemšanai publiskām vajadzībām, un šie ierobežojumi attiecināmi arī uz ziedojumiem, kuri minēti 14. panta trešajā daļā, kas nozīmē, ka ziedojums (šajā gadījumā automašīnas izmantošana) var tikt pieņemts, ja ziedojums vai palīdzība neietekmē lēmuma pieņemšanu attiecībā uz ziedotāju.
Tai pat laikā no likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 14.panta otrajā daļā iekļautās tiesību normas un arī trešajā daļā iekļautās tiesību normas teksta neizriet, ka Saeimas deputāts kā amatpersona būtu ierobežota pieņemt ziedojumus publiskām vajadzībām, ja tiek nodrošināta tiesību normā paredzēto nosacījumu ievērošana – proti, ja ziedojumu pieņemšana neietekmē lēmumu pieņemšanu attiecība uz ziedotāju. Līdz ar to arī no 14.panta trešās daļas izriet, ka jāpastāv vienlaicīgi trim faktoriem, kad es kā amatpersona nevarētu pieņemt ziedojumu personāla apmācības vai darba organizācijas un tehniskā nodrošinājuma uzlabošanai (šajā gadījumā automašīnas izmantošanu) – ziedojumu sniedz iesaistīta persona, ziedojuma pieņemšana ietekmē lēmumu pieņemšanu attiecībā uz ziedotāju un veicina valsts amatpersonas nokļūšanu interešu konflikta situācijā.
KNAB izdarījis nepamatotus secinājumus, ka es neesmu ievērojis likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 14.panta trešās daļas noteikto ierobežojumu, balstoties uz to, ka ziedojuma nelikumīgai pieņemšanai ir pietiekams ar to vien, ka ziedojumu sniedz iesaistīta persona, atļaujot izmantot savu automašīnu manai kā Saeimas deputāta darba organizācijas un tehniskā nodrošinājuma uzlabošanai.
KNAB bija jākonstatē, ka pieņemot ziedojumu ir pieļauti likumā „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 14.panta trešajā daļā paredzētie ierobežojumu pārkāpumi, ievērojot arī atsauci uz 14.panta otro daļu, tas ir, es kā amatpersona ziedojumu darba organizācijas un tehniskā nodrošinājuma uzlabošanai esmu pieņēmusi un tas ietekmējis manu vai Saeimas lēmuma pieņemšanu attiecībā uz manu palīdzi. No KNAB sastādītā administratīvā pārkāpuma protokola nav konstatējams, ka es kā amatpersona vai Saeima esam pieņēmuši jelkādus lēmumus attiecībā uz manu palīdzi, kuras automašīnu izmantoju. Tāpat protokolā nav minēti pierādījumi, kas liecinātu, ka Saeima kā institūcija vai es kā amatpersona būtu pieņēmusi kādu lēmumu attiecībā uz manu palīdzi, kas varētu būt ietekmēti ar protokolā konstatētā ziedojuma (automašīnas izmantošanas) starpniecību.
Treškārt, esmu saņēmis augstākās amatpersonas vai koleģiālās institūcijas atļauju izmantot savas palīdzes automašīnu darba vajadzībām.
2010.gada 24. novembrī Saeimas Saimnieciskā komisija ir pieņēmusi lēmumu piešķirt man kompensāciju kā Saeimas deputātam transporta izdevumu segšanai, pamatojoties uz manu iesniegumu un tam pielikumā pievienoto transporta līdzekļa reģistrācijas apliecību, kurā redzams, ka automašīnas īpašniece ir mana palīdze. Tāpat Saeimas rīcībā ir starp mani un manu palīdzi noslēgta vienošanās par automašīnas izmantošanu. Ņemot vērā, ka Saeimas Saimnieciskā komisija pieņemot minēto lēmumu ir atļāvusi un akceptējusi, ka izmantoju savas palīdzes automašīnu darba vajadzībām bez atlīdzības, es esmu saņēmis augstākās amatpersonas vai koleģiālās institūcijas atļauju, un tādejādi esmu izpildījis likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 14. panta trešās daļas pēdējā teikumā noteiktās prasības. Turklāt vēlos uzsvērt, ka vienošanās ar manu palīdzi par automašīnas izmantošanu sagatavota pēc parauga, ko saņēmu no Saeimas.
Ceturtkārt, KNAB nav pierādījis, ka pārkāpts LAPK 166.31 pants.
LAPK 243.panta pirmajā daļā noteikts, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuri fakti, uz kuru pamata institūcijas (amatpersonas) likumā noteiktā kārtībā nosaka administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību, pie administratīvās atbildības sauktās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.
Līdz ar to tikai konkrēti pierādījumi var būt pārkāpuma konstatēšanas pamatā. Šķietamība par ziedojumu iespējamu ietekmi uz amatpersonas vai institūcijas pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz ziedotāju, nevar būt par pamatu personas saukšanai pie administratīvās atbildības un sodīšanai. (Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 31.augusta Spriedums lieta Nr. 142081810 1-0745-11/37 [10] piektā rindkopa).
Ņemot vērā minēto nav pamats atzīt, ka KNAB būtu pierādījis LAPK 166.31 pantā paredzētā pārkāpuma objektīvo pusi, kura saturs izriet no likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 14.panta otrās un trešās daļas.
Visbeidzot, pastāvot aprakstītajiem apstākļiem un izdarītajiem secinājumiem, lietvedība KNAB jāizbeidz pamatojoties uz 239.panta 1. punktu (ja nav bijis notikuma vai tajā nav administratīvā pārkāpuma sastāva) un 239.panta 7. punktu (ja ir pagājuši šā kodeksa 37.pantā paredzētie termiņi).
Līdz ar to lūdzu Latvijas Republikas 11.Saeimu un Mandātu, ētikas un iesniegumu komisiju izvērtēt manus augšminētos argumentus un pieņemt objektīvus lēmumus attiecībā uz KNAB lūgumu par manu saukšanu pie administratīvās atbildības par LAPK 166.31 pantā paredzētajiem pārkāpumiem.
2013. gada 7. martā notika LASAP (www.lasap.lv) biedru pilnsapulce. LASAP biedru pilnsapulces dalībnieki, tostarp arī es, atskatījāmies uz paveikto gada laikā, vērtējām savas veiksmes un neveiksmes, priecājāmies par jaunajiem biedriem, arī par tiem, kas tikuši no mums vaļā, tātad pametuši LASAP. Pilnsapulcē tika ievēlēta jauna LASAP valde, kuras sastāvā no iepriekšējā sastāva darbosies Dagnija Lejiņa, Nordea Bank Finland Plc Latvijas filiāles Sabiedrisko attiecību vadītāja un preses sekretāre, Olga Kazaka, A.W. Olsen & Partners Partnere, bet pirmo reizi valdē darbosies Laine Kučinska, Valsts Kancelejas Komunikācijas departamenta vadītāja, Zane Bojāre, sociālās uzņēmējdarbības zīmola Lude radītāja un Mareks Matisons, Foursquare iniciatīvas vēstnieks Latvijā. Paralēli lietišķajiem pienākumiem notika arī neoficiālas sarunas un draudzīga patērzēšana. Kā parasti, un kā parasti noderīgi!
Valdes vēlēšanas notika pēc demokrātijas augstākās raudzes parauga un, kaut arī nedaudz pretēji LASAP vecajām tradīcijām, šoreiz uzticējām jaunajai valdei pašiem no sava vidus ievēlēt priekšsēdētāju. Jaunā valde savu darbu sāks 2013.gada 8.martā un darbosies vienu gadu līdz nākošajai LASAP biedru pilnsapulcei. Kā sola jaunā valde, valdes priekšsēdētājs un vietnieks tiks ievēlēti pirmajā valdes sēdē marta beigās.
Esmu gandarīts, ka LASAP organizācija darbojas aktīvi, iesaista savā dzīvē un notikumos ikvienu, kas to vēlas. Īpaši vēlos atzīmēt tradicionālās Labas prakses pēcpusdienas, kurās var piedalīties kā biedri tā arī jebkurš interesents, lai attīstītu savas prasmes šajā sarežģītajā komunikācijas jomā. Jo vairāk, šajā sarežģītajā sarežģītās komunikācijas laikmetā.
Saeimas Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijā strādā deviņi deputāti. Vienošanās Juridiskās komisijas locekļu starpā nosaka, ka uz minēto apakškomisiju katra Saeimas frakcija var deleģēt ne vairāk kā divus deputātus.
11. Saeimas sasaukumā ir izveidojusies situācija, ka Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijā no Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas nav neviena pārstāvja, savukārt pārējās frakcijas deleģējušas katra pa diviem pārstāvjiem, bet pie frakcijām nepiederošie deputāti deleģējuši vienu pārstāvi.
Ar savu balsojumu plenārsēdēs Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputāti likumprojektu par Grozījumiem Pilsonības likumā pirmajā un otrajā lasījumā ir atbalstījusi, taču, tā kā viņu pārstāvji manis vadītās apakškomisijas darbā nepiedalās, tad likumprojekta ierosinājumu apspriešanā un sagatavošanā uz trešo lasījumu Saeimā viņi nav bijuši tieši iesaistīti. Kaut arī tāda ir Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas izvēle, uzskatot to par „robu” un esmu vairākkārtīgi lūdzis Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputātus iepazīties ar likumprojektu tuvāk.
Ņemot vērā to, ka uz trešo lasījumu paredzētas dažādas izmaiņas, kuras varētu dēvēt pat par kardinālām, vienojāmies, ka 27. februāra pēcpusdienā ieradīšos Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas sēdē, lai pārrunātu likumprojekta būtību un aktualitātes. Svarīgi pieminēt, ka pirmo reizi piedzīvoju situāciju, ka uzaicinājumu uz sarunu saņēmu sociālajos tīklos. Tas vēlreiz pierāda, ka Saeimas deputāti ir pietiekami „socializēti” cilvēki un tiešām prot pielietot šos publiskos saziņas tīklus ne tikai sevi demonstrējot, bet arī operatīvi atrisinot dažādus darba jautājumus.
Deputāte Ilona Jurševska mani uzaicināja uz Zaļo un Zemnieku frakcijas sēdi, kur es izklāstīju situāciju, atbildēju uz jautājumiem, izskaidroju, informēju un stāstīju, vienlaikus gūstot apliecinājumu, ka Jurševskas kundze, kas darbojas Juridiskajā komisijā, Zaļo un zemnieku frakcijas vārdā ir pilnvarota aizstāvēt likumprojektu par grozījumiem Pilsonības likumā pašreizējā redakcijā. Svarīgi piebilst, ka tas ir ļoti nozīmīgs parlamentārās diskusijas paraugs, ka pat opozīcijā esoša partija profesionāli pauž savu viedokli par konkrētu likumprojektu, kas vēlreiz pierāda, ka manā atbildībā topošais likumprojekts par grozījumiem Pilsonības likumā ir viens no Latvijas valsts balstiem.
Paldies par darbu ikvienam, ka iesaistīts likuma tapšanas procesā! Palicis pavisam neliels darbs apakškomisijā, tad Juridiskajā komisijā un pavisam drīz būs balsojums trešajā lasījumā Saeimā. Uzmanīgi, pacietīgi, bet kvalitatīvi!
Politiskā partija Vienotība sadarbībā ar Reformu partiju, taču pareizāk būtu teikt -atsevišķi frakcijas Vienotība deputāti Andrejs Judins, Lolita Čigāne, Arvils Ašeradens, Atis Lejiņš, Aleksejs Loskutovs, Ojārs Ēriks Kalniņš, Ainars Latkovskis un atsevišķi Reformu partijas frakcijas deputāti Inese Lībiņa-Egnere, Valdis Liepiņš un Daina Kazāka, atbalsta un piedāvā likumprojektu „Grozījumi Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā”.
Minētie deputāti piedāvā šo likumprojektu kā „veicinošu un sakārtojošu”. Es šo pamatojumu apšaubu. Pagaidām nav noskaidrots, kā šāds likumprojekts varētu ietekmēt sabiedrību kopumā, un ko īsti šī ietekme nozīmētu Latvijai ikdienā. Diemžēl neticu, ka kāds ir uzdevis šo jautājumu un uzskatu, ka bez nopietnas analīzes nav iespējams lemt par šo likumprojektu, kas skar tik jūtīgus jautājumus. Uzskatu, ka deputātu ierosinājumam nepietiek ar parlamenta balsojumu vien, bet jāsaņem kaut emocionāls, bet tomēr arī Latvijas sabiedrības atbalsts. Pirms pieņemt likumprojektu ir jābūt debatēm – Ko tas nozīmēs Latvijas iedzīvotājiem? Kāds ir likumprojekta mērķis? Ko likumprojekta ierosinātāji grib panākt, kā to izmērīt un vērtēt?
Esmu dzirdējis pārmetumus, ka man esot žēl, ka cilvēks, kurš ir izteikts patriots un sirdī jūtas latvietis, saņem šo ierakstu pasē - latvietis. Saku, ka man nav žēl, taču es uz visiem likumdošanas jautājumiem skatos sistemātiski un pagaidām es neredzu ne politisko, ne ekonomisko, ne sociālo pamatojumu vai devumu no ierosinātā. Tādēļ, pirms izsaku atbalstu, vēlos par to runāt atklāti un savu kolēģu ierosinājumu izprast līdz galam, ne plikos saukļos un pārmetumos.
Pagājušajā nedēļā Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"–"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" frakcijas pārstāvji pieprasīja minētā likumprojekta apspriedi izņemt no Saeimas plenārsēdes darba kārtības, lai vispirms savā frakcijā analizētu likumprojekta realizācijas sekas un lemtu kā rīkoties tālāk. Par šo viņu iniciatīvu esmu viņiem pateicīgs, jo Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"–"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" frakcijas izdarīja to, uz ko es mudināju savus kolēģus frakcijā Vienotība. Diemžēl es un man līdzīgi domājošie ar lūgumu aicināt sabiedrību diskutēt par šo tēmu un sagaidīt grozījumu Pilsonības likumā stāšanos spēkā palikām mazākumā.
27. februārī, tiku uzaicināts uz Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"–"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" frakcijas sēdi apspriest manu kolēģu un Reformu partijas frakcijas deputātu ierosināto likumprojektu un uzklausītu manu nostāju šī likumprojekta realizācijas sakarā. Tā kā esmu Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas vadītājs, tad kolēģiem no Nacionālās apvienības interesēja arī šī ierosinātā likumprojekta ietekme uz gaidāmajiem grozījumiem Pilsonības likumā.
Šobrīd izstrādē esošo grozījumu Pilsonības likumā likumprojekta 2. pants pēc būtības nosaka, ka Latvijas pilsonis ir jebkur pasaulē dzīvojošs latvietis vai līvs un tieši tautība ir noteicošais faktors pilsonības iegūšanai (protams, ievērojot likumā ietverto kārtību). Steigā ieviešot likumprojektā „Grozījumi Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā” ierosināto kārtību, ka jebkuras mazākumtautības pārstāvis var mainīt savu tautību uz „latvietis”, ir iespējams, ka tiek kardināli mainīta Latvijas pilsonības iegūšanas kārtība un pamats. Tas ir nepieļaujami un ir nepieciešams, lai to izvērtētu visi deputāti, tai skaitā arī tie, kas ar Pilsonības likumu trešajā un galējā versijā vēl nav iepazinušies. Šo radušos situāciju arī izklāstīju Nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"–"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" frakcijas deputātiem un aicināju iedziļināties un savstarpēji debatēt par šo aktualitāti.
Tāpat kā savus kolēģus frakcijā Vienotība, tā arī citus aicinu nesasteigt procesu. Lai kāds būtu rītdienas lēmums Saeimas plenārsēdē, neredzu iemeslu kādēļ šis likumprojekts būtu jāatzīst par steidzamu, nesagaidot grozījumu Pilsonības likumā stāšanos spēkā. Senais teiciens - „Lejot ārā ūdeni no vanniņas, jāuzmanās, lai neizlietu bērnu”. Asociatīvi uz radušos situāciju raugoties, iesaku deputātiem tomēr vairāk domāt par „bērnu” nevis par vanniņas iztukšošanu.
Nākamajā dienā Saeima lēma… Un izlēma. Vismaz šobrīd šim likumam atbalstu izteica tikai 22 deputāti. Tātad – noraidīts.
Likumprojekts “Grozījums Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā”:
Pirms divdesmit diviem gadiem 1991.gada 14.februārī tika atjaunota Latvijas mazpulku kustība un par godu šim notikumam Saeimā tika atklāta Latvijas Mazpulku darbu izstāde.
Izstādē, kas saucas „Mazpulcēnu labie darbi Latvijai” ir aplūkojamas dažādas fotogrāfijas un bērnu rokdarbi. Izstādes mērķis ir atgādināt un aktualizēt Mazpulku nozīmi Latvijā un Mazpulku organizācijas vispārējo ieguldījumu Latvijas jaunatnes attīstībā.
Kā vēstī informatīvie bukleti un citi materiāli, kurus izstādes laikā katrs apmeklētājs varēja paņemt sev līdzi, “Mazpulki ir starptautiska bērnu un jaunatnes izglītības organizācija, kuras ideja ir mācoties darīt un darot mācīties”. Šīs kustības ideju no Amerikas Savienotajām Valstīm 1929. gadā atveda Kārlis Ulmanis un šobrīd Latvijā 118 mazpulkos darbojas vairāk kā 1500 bērnu un jauniešu.
Izstādi atklāja Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un Latvijas Mazpulku starptautisko attiecību koordinatore Randa Medne.
Jau piekto gadu pēc kārtas ieinteresētiem jauniešiem bija iespēja „ēnot”. Tajā skaitā - kādu no deputātiem Saeimā vai arī kādu citu valsts pārvaldes iestādes darbinieku, sabiedrisko darbinieku vai uzņēmēju.
Šoreiz Saeimā bija 248 ēnas no visas Latvijas, no kurām pie manis bija pieteikušās piecas, taču ieradās četras – Marianna Rudus no Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas, Lana Rozentāle no Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas, Emīls Dārziņš no Liepājas (kurš arī pagāšgad bija mana ēna) un Margarita Aļusova no Rīgas 34.vidusskolas. Arī manai palīdzei Anetei bija sava ēna – Māris Roberts Čaklais (iespējams, jaunākais ēnotājs Ēnu dienu vēsturē).
Ēnu dienās ēnas seko līdzi ēnojamā darba gaitām – skatās un piedalās. Deputātu ēnas seko līdzi deputāta darbam, piemēram, pēc Saeimas priekšsēdētājas uzrunas, gan frakcijā, gan atsevišķās komisiju sēdēs ēnas varēja uzdot savus jautājumus. Jāatzīst gan, ka ne vienmēr jaunieši ir pietiekami drosmīgi, lai to darītu.
Kopā ar savām ēnām šajā dienā devos uz Pieprasījumu komisijas un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdēm, kur jaunieši redzēja, kādas darbības un pienākumus ikdienā deputāts veic. Parādīju arī Saeimas kafejnīcu, deputāta biroju, kurā uz neilgu brīdi pievienojās arī „kaimiņš” Aleksejs Loskutovs ar savām ēnām, un pēc Saeimas priekšsēdētājas uzrunas kopā devāmies uz frakcijas sēdi, kurā piedalījās gan Solvita Āboltiņa, gan Valdis Dombrovskis, gan citi deputāti ar savām ēnām. Šoreiz plašās frakcijas telpas izrādījās par mazu!
Līdzīgi kā ikmēneša ekskursijās arī šoreiz stāstīju par savu darba pieredzi Saeimā. Jaunieši aktīvi jautāja par visu, kas viņus interesēja, un, manuprāt, mēs kopā pavadījām tiešām interesantu dienu.
Ēnu dienu ietvaros norisinājās zināšanu konkurss, kurā bija jāatbild uz jautājumiem par Saeimas funkcijām, vēsturi un tradīcijām. Atzīšos godīgi – jautājumi nebija viegli. Arī man nācās piedomāt un meklēt atbildes, lai gan Saeima ir mana darbavieta jau trešo gadu.
Mani ļoti interesē, ko jaunieši secina pēc šādiem Saeimas apmeklējumiem, tāpēc palūdzu katram uzrakstīt par to, kā viņi šeit jutās, ko domāja un ko secināja. Lūk divas atbildes:
„Diena, kura viennozīmīgi paplašināja manu redzesloku un ļāva saskatīt man interesējošos jautājumus par Saeimas ikdienas darbu. Manuprāt, esmu ieguvusi jaunu pieredzi un noteikti vēlētos nokļūt Saeimā atkal.” (Marianna)
„Šī diena man bija ļoti svarīga.Tā kā es Saeimā biju pirmo reizi, tad man bija ļoti interesanti un tajā pašā laikā satraucoši! Man ļoti patika tas ka, es varēju piedalīties sēdēs un redzēt kā tiek risināti dažādi jautājumi un tiek apspriesti jauni likumi. Man ļoti patika atrasties Saeimas sēžu zālē un tas, ka es varēju sēdēt deputāta vietā, jo es vienmēr to esmu vēlējusies vērojot pa televīziju. Es biju ļoti priecīga par to, ka es varēju satikt un nofotagrafēties ar Latvijas Republikas Saeimas priekšēdētāju Solvitu Āboltiņu. Šī diena, pavadīta Saeimā, bija man ļoti liela pieredze nākotnei. Un šī diena mani vedināja uz domu, ka nākotnē es varētu sēdēt tajās pašās vietās, kur tagad sēž šie cilvēki, un ka es varētu palīdzēt attīstīt valsti, kā tagad to dara šie cilvēki. Nākamgad uz ēnu dienu es atkal noteikti pieteikšos ēnot kādu deputātu, jo šī diena tiešām ir ļoti interesanta. Es iesaku visiem skolniekiem kaut reizi aizbraukt uz Saeimu un pavadīt tur dienu. Šī diena noteikti apgriezīs Jūsu plānus varbūt ne ļoti, bet vismaz nedaudz, bet tomēr apgriezīs. Es vēlos pateikt lielu paldies Latvijas Republikas Saeimas deputātam Ingmāram Čaklajam par to, ka viņš pavadīja ar mums šo dienu, kura man paliks atmiņā kā ļoti interesanta un svarīga diena.” (Lana)
"Ēnu diena Saeimā bija mana pirmā Ēnu diena, un viena no interesantākajām
dienām manā dzīvē! Es iepazinos ar Saeimas darbu, ēkam, darbiniekiem, vēsturi un galvenais - ar ļoti labsirdīgu un jautru deputātu, - Ingmāru Čaklo. Tas ļoti patika gan man, gan visiem, kam es par to pastāstīju. Liels paldies visiem!" (Margarita)
Pilsonības likuma grozījumu izstrāde tuvojas noslēgumam. Pēdējā laikā Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisija strādājusi īpaši intensīvi un atlicis vien „pieslīpēt” dažus formulējumus.
Šobrīd vēlos pateikt lielu paldies žurnālistiem, kas ar ieinteresētību seko līdzi likuma grozījumu izstrādes gaitai un regulāri skaidro saviem skatītājiem, klausītājiem un lasītājiem, kādas iespējas daudziem cilvēkiem pavērsies pēc likuma grozījumu stāšanās spēkā. Kā Latvijas likumdevēja pārstāvim, man ir svarīgi, ka ikviens zina un saprot savas tiesības un pienākumus.
Likuma jauno regulējumu dēļ ir ļoti svarīgi, ka ikviens medijs skaidro, nevis tikai „parāda sižetu” par likumā pastāvošām pretrunām un vienpusēji savā izpratnes līmenī komentē. Esmu patīkami pārsteigts, ka visi man zināmie par Pilsonības likumu pēdējā laikā veidotie sižeti, raidījumi vai diskusijas deva tās dalībniekiem iespējas izpausties un izteikties, medija pārstāvji izprata būtību, noskaidroja, uzdeva jautājumus, sagaidīja un dzirdēja atbildes. Priecājos, ka par Pilsonības likuma grozījumu aktualitātēm interesējas ne tikai latvieši un līvi, bet arī cittautieši, kas dzīvo Latvijā. Par Pilsonības likumā topošajiem grozījumiem nesen sniedzu interviju arī Pirmajā Baltijas kanālā, kas raida krievu valodā. Arī šeit žurnālists bija sagatavojies intervijai, izzinājis problēmjautājumus un ar padziļinātu interesi mani izjautāja un uzklausīja. Tas ir ļoti svarīgi.
Un pat gadījumos, kad, mēģinot atbildēt uz žurnālistu jautājumiem, man neizdodas sniegt veiksmīgu formulējumu vai kodolīgi un koncentrēti pateikt savu viedokli, profesionāli žurnālisti, tādi kā Madara Līcīte (LTV 1, radījums „Panorāma”), spēj izveidot sižetu un izskaidrot skatītājiem nepateikto. Pats savulaik raidījumā „Personas kods” biju mikrofona otrā pusē, zinu, ka tas nav viegli un tāpēc uzskatu, ka kvalitatīvi papildināt intervējamo, tā ir augsta profesionalitāte. Līdz ar to tencinu žurnālistus, kas atspoguļo Pilsonības likuma grozījumu būtību, akcentē svarīgo, nepalaiž garām īpašas nianses, jo sabiedrībai ir jāizprot viss, kas stājoties spēkā likuma grozījumiem jāzina katram, kura dzīvi šis likums skars.
Atsaucoties LNMM (www.lnmm.lv) aicinājumam „Atnāc līdz 11. februārim!” apmeklēt tā galveno ēku (K. Valdemāra ielā 10a, Rīgā) pēdējā publiskās darbības nedēļā, kopā ar ģimeni devāmies atvadīties no muzeja vecā veidola, baudīt muzeja īpašo atmosfēru un apskatīt ekspozīciju.
Īpašajā „Vēlajā piektdienā” 2013. gada 8. februārī LNMM pastāvīgajās ekspozīcijās un izstādēs mūs sagaidīja muzeja speciālisti, kas bija atsaucīgi pastāstīt par eksponētajiem mākslas darbiem un atbildēt uz jautājumiem par muzeja rekonstrukcijas projektu.
Šoreiz īpaši pievērsām uzmanību LNMM galvenās ēkas restaurācijas, rekonstrukcijas un jaunbūves projekta izstādei Mazajā zālē par muzeja gaidāmajām lielajām pārmaiņām, latviešu glezniecības klasiķa, vecmeistara Ģederta Eliasa darbu izstādei „Ģederts Eliass (1887–1975). Gleznas” un pasaulslavenā konstruktīvista un fotomontāžas meistara Gustava Kluča (1895–1938) darbu ekspozīcijai par mākslinieka darbības spilgtākajām lappusēm 20. gadsimta 20.–30. gadu Krievijā.
Īsti prieki gan lieliem, gan maziem bija satiekot tēlnieka Teodora Zaļkalna (1876–1972) skulptūru „Cūka”, kuru šoreiz izņēmuma kārtā varēja arī aptaustīt ar rokām, jo šim nolūkam bija sagatavoti īpaši balti auduma cimdiņi. Kaut kas suģestējošs šajā iespējā bija patiesi!
Pastāvīgo ekspozīciju zālēs ēkas pirmajā un otrajā stāvā LNMM iepazīstināja ar Baltijas mākslas attīstību no 18. gadsimta 2. puses līdz 19. gadsimta 2. pusei un Latvijas mākslu no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta vidum. Šos darbus dēvētu par „Latvijas zelta fondu”, kuru tik vienkopus tagad neredzēsim ilgu laiku, tāpēc man bija īpašs prieks to parādīt saviem bērniem.
Starp visiem citiem unikālajiem mākslas darbiem bija iespēja redzē arī darbus, kam piešķirta Latvijas kultūras kanona (http://kulturaskanons.lv/lv/1/5/) vērtība, piemēram, Jāņa Rozentāla (1866-1916) „Pēc dievkalpojuma (no baznīcas)”, Teodora Zaļkalna „Sēdošā māmiņa” (Granīts 1916-1923), Vilhelma Purvīša (1872-1945) Ainavas: „Pavasara ūdeņi (Maestoso)” ~ 1910.g., „Ziema” ~ 1908.g., „Pavasarī (Ziedonis)”,1933-1934.g.
Pēdējā publiskās darbības dienā – 2013. gada 11. februārī – muzejs ikvienam dāvina iespēju apskatīt vēsturisko ēku bez maksas. Apmeklētājiem atvērtas visas pastāvīgās ekspozīcijas un izstādes.
LNMM ziņo, ka sakarā ar rekonstrukcijas darbu uzsākšanu, sākot ar 2013. gada 12. februāri Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā K. Valdemāra ielā 10a publiskā darbība tiek pārtraukta. Muzeja rekonstrukcijas darbus plānots pabeigt 2015. gada vidū.
Nesen portālā mansmedijs.lv tika publicēts interesants raksts par sociālā tīkla twitter.com un Saeimas deputātu aktivitātēm tajā. Raksta autores, Katrīnas Žukovas, viedoklis par deputātiem Twitterī: „Deputāti tur ir tikpat dažādi kā putni dabā: vieni ir kā lauči, kas kliedz un savā starpā sasaucas, citi tviterī slēpjas kā strausi, slēpjot galvu smiltīs un cerot, ka viņus tur nepamanīs”.
Interesanti, ka aptuveni puse no Saeimas deputātiem ir vairāk vai mazāk aktīvi Twitter lietotāji, un lielākoties deputātu konti ir publiski pieejami. No divdesmit frakcijas Vienotības Saeimas deputātiem čivina trīspadsmit, kas skaitliskā ziņā ir lielākā Twitterī „pārstāvētā” partija. Savukārt, mani Katrīna Žukova raksturo kā otro aktīvāko tvītotāju. Bet ko nu te daudz stāstīšu, izlasiet paši!
Ārpus Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas sēdēm, kas regulāri notiek otrdienās un trešdienās, darbs pie kvalitatīvas pilsonības likuma grozījumu izstrādes notiek katru dienu. Piemēram, pirmdien, 28. janvāra pēcpusdienā tikos ar Pasaules Brīvo Latviešu apvienības (PBLA) pārstāvniecības Rīgā (www.pbla.lv) vadītāju Jāni Andersonu un Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) (http://www.laaj.org.au) referentu Uldi Brūnu. Abi kungi turklāt ļoti aktīvi piedalās arī Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas darbā ikdienā.
Šoreiz tikāmies pie Saeimas, lieliskajā franču kafejnīcā „Cafe Boulangerie Bonjour”, kurā ir burvīga atmosfēra un iespējas baudīt tēju, kafiju un citus gardumus. Šajā kafejnīcā no rītiem ir pašas garšīgākās franču maizītes pasaulē. (Un šī nav reklāma!)
Tikāmies viena iemesla dēļ – Pilsonības likuma grozījumu izstrādes process tuvojas noslēgumam. Pirmkārt, PBLA un LAAJ pārstāvjiem ir ļoti daudz jautājumi par sekām, kas izrietēs pēc likuma grozījumu stāšanās spēkā. Otrkārt, viņiem jau sen ir savs viedoklis par atsevišķiem likuma grozījumu formulējumiem. Līdz ar to es viņus uzaicināju uz šo sarunu, lai uzklausītu un ņemtu vērā viņu secinājumus un ieteikumus, lai arī šī informācija noderētu likuma grozījumu uzlabošanai. Man ir svarīgi, lai latvieši un līvi visā pasaulē savās organizācijās domā par visiem aspektiem un par to, vai, izdarot likuma grozījumus, netiks kāds tautietis diskriminēts, vai kāds, kuram pienāktos vēsturiskās taisnības dēļ atjaunot Latvijas pilsonību, nezaudētu šo iespēju tiesību aktu nesakārtotības dēļ. Vienmēr pastāv jautājums, vai tā likuma grozījumu galīgā redakcija, ko šobrīd esam radījuši, ir tāda, kas nodrošinās to, kādēļ mēs „atvērām” šo likumu, t.i., lai tiem, kam pienāktos dubultpilsonība, to iegūtu, lai šis dubultpilsonis būtu kā Latvijas ieguvums, nevis zaudējums. Tāpat organizāciju pārstāvjiem uzdevu jautājumu, vai nepastāv kādi neparedzēti ierobežojumi vai šķēršļi Latvijas potenciālajiem pilsoņiem, vai viss ir maksimāli izdarīts, ko varēja izdarīt Pilsonības likuma grozījumu kvalitatīvai sagatavošanai?
Pavisam drīz (iespējams, ka tuvākajās divās nedēļās) Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas sēdēs mēs beigsim pamatdarbu pie Pilsonības likuma grozījumiem. Tātad visiem, kas vēlas papildināt, izteikt savu viedokli, precizēt, norādīt uz kolīzijām, ir atlikušas tikai dažas dienas man paziņot savus secinājumus. Tikšanās laikā aicināju Jāni Andersonu un Uldi Brūnu vēlreiz savās organizācijās saaicināt gaišākos prātus, zinošākos biedrus un pārstāvjus kopā un nopietni pārskatīt Pilsonības likuma grozījumu redakcijas, kas varētu skart latviešu kopienas ļaudis visā pasaulē.
Savstarpējās sarunās īpašu uzmanību pievērsām Pilsonības likuma grozījumu 2., 3., 8., 9., 11., 20., 21. un 24. pantam. Šie ir panti, kuros dažviet vēl joprojām ir neskaidrības vai neprecizitātes. Apspriežot likuma pantus, ieguvums bija abpusējs, jo ne tikai es viņiem varēju skaidrot nianses, bet arī viņi man norādīja un stāstīja secināto un pamanītās kolīzijas. Pateicoties šai tikšanās reizei, man kā komisijas vadītājam ir pamatojums apspriest komisijas sēdēs dažus jautājumus atkārtoti un debatējot atrisināt problēmas. Šo tikšanos atzīstu par vērtību, kas vēlreiz apliecina, ka diasporas pārstāvji jebkurā valstī ir aktīvi un ieinteresēti izskatīt jautājumus, kas skar Latvijai svarīgos jautājumus, šoreiz tie ir Pilsonības likuma grozījumi.
Pēc mūsu tikšanās Saeima saņēma vēstuli no diasporas latviešiem, kas tika publicēta arī medijos, piemēram, www.latviansonline.com.
Darba dienas paiet aktīvā rosībā, reizēm pat skriešanā un reti sanāk apstāties un bezkaislīgi pavērot apkārt notiekošo. Kad tas gadās un izdodas, bauda ir divkārša.
Arī šoreiz pēc Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas kārtējās sēdes nejauši paskatījos uz apsnigušajiem Rīgas jumtiem no Saeimas Juridiskās komisijas telpas loga un sastingu no skaistajiem skatiem. Aizgāju pēc fotoaparāta, kas palīdzēja tos iemūžināt.
Ceturtdienā, 17. janvārī, plenārsēdes pārtraukuma laikā pulksten 12:30 pie Saeimas galvenās ēkas, atzīmējot barikāžu atceres nedēļu, tika iedegts 1991. gada piemiņas ugunskurs.
Starp uzaicinātajām un klātesošajām personām bija ne tikai 11. Saeimas deputāti, bet arī Augstākās padomes deputāti, kas ar „jauno paaudzi” dalījās savās atmiņās un iespaidos gan par notikumiem pirms 22 gadiem, gan šībrīža aktualitātēm.
1991. gada janvāra notikumu atceres pasākumam omulību piešķīra tradīcija, klātesošos cienāt ar biezputru un tēju.
Jau trešo reizi Latvijas Radio pirmās programmas raidījumā „Krustpunktā” (šoreiz – otrdienā, 15. janvārī 2013, pulksten 13:06) norisinājās diskusija par Pilsonības likumu. Paldies! - raidījuma veidotājiem un Latvijas Radio par šo interesi. Tiešraides diskusijā piedalījās Inese Lībiņa Egnere (Reformu Partija), Boriss Cilēvičs (Saskaņas Centrs), Dzintars Rasnačs (VL/TB-LNNK), Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšnieka vietnieks Jānis Citskovskis un es – Ingmārs Čaklais (tātad - Vienotība).
Pilsonības likuma grozījumu likumprojektu sagatavošana ir Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas pienākums un šobrīd svarīgākais ir kvalitatīvi sagatavot likumprojektu trešajam lasījumam Saeimā. Latviešiem visā pasaulē un arī visiem Latvijas iedzīvotājiem svarīgi ir izprast likuma būtību un pēc tā stāšanās spēkā savā labā maksimāli izmantot tajā iekļautās tiesības un iespējas. Tāpēc kopā ar citiem Juridiskās komisijas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas deputātiem šo skaidrošanas darbu veicam un mūsu vēlme ir maksimāli plaši informēt sabiedrību par likumprojekta tapšanas gaitu un paredzamajām izmaiņām, no kurām aktuālākā ir dubultpilsonības pieļaujamība.
Kā jau minēju radio diskusijā piedalījās arī PMLP pārstāvis Jānis Citskovskis, kurš jau vairākkārt ir atzinis, ka pirmo reizi viņa pieredzē Saeimā pie kāda likumprojekta strādā tik rūpīgi un kvalitatīvi. Manuprāt, tas ir ne tikai pozitīvs, bet arī augsts novērtējums.
Aidis Tomsons bija slims, tāpēc arī šoreiz raidījumu vadīja Kārlis Streips.
Vēlreiz paldies Latvijas Radio, par iespēju sabiedrībai skaidrot mūsu darbu un paredzamās likuma izmaiņas!
Saites uz Latvijas Radio 1 arhīvu (15.01.2013.,pkst 13:06) un informāciju par raidījumu:
Otrdien, 15. janvārī, pulksten 12:40, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija iztaujāja divas Valsts kontroliera amatam izvirzītās kandidātes – Ivetu Rutkovsku un Elitu Krūmiņu.
Saeimas viens no pienākumiem ir arī ievēlēt Valsts kontrolieri. Šoreiz it kā pat ļoti vienkārši – ir izvirzītas divas kandidatūras, ar kurām šobrīd iepazīstas visas frakcijas un deputāti individuāli, un balsojumā attiecīgi būs jāizšķiras par labu vienai vai otrai.
Deputātes Elīnas Siliņas vadībā Publisko izdevumu un revīzijas komisija organizēja tikšanos ar abām kandidātēm Saeimas galvenās ēkas Sarkanajā zālē, uz kuru varēja ierasties jebkurš no deputātiem un uzdot jautājumus. Katram bija iespēja redzēt gan kandidāšu plusus, gan mīnusus, un izdarīt savu izvēli un secinājumus.
It kā jau demokrātiski, bet rezultāts arī - „it kā” jau zināms.
Bērnu tiesību aizsardzības likuma uzdevums ir noteikt bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību. Tas regulē arī pamatnosacījumus, saskaņā ar kuriem kontrolējama bērna uzvedība un nosakāma viņa atbildība, tas reglamentē vecāku un citu fizisko un juridisko personu, kā arī valsts un pašvaldību tiesības, pienākumus un atbildību par bērna tiesību nodrošināšanu, nosaka bērna tiesību aizsardzības sistēmu un tās darbības tiesiskos principus. Bērna tiesību aizsardzība ir valsts politikas sastāvdaļa. Valsts un pašvaldības organizē un kontrolē bērna tiesību aizsardzību visā valsts teritorijā. Varētu pat teikt, ka šis likums ir „īpašs”, jo ar to rūpējamies par saviem bērniem, savu nākotni, līdz ar to jebkuras izmaiņas šajā likumā mums ir ļoti svarīgas un iespējami trūkumi jānovērš pēc iespējas ātrāk.
Viena no šādiem trūkumiem novērst ierosina Ārstu biedrība, norādot, ka smēķēšanai ir ārkārtīgi traumējoša bērnu veselībai un pat dzīvībai. Manuprāt, svarīgi ir ne tikai likumā iekļautās normas, bet tas, ka deputāti dod impulsu sabiedrībai par šīs nodarbes (smēķēšanas) izskaušanu un pievēršanos veselīgākam dzīvesveidam. Diemžēl pat komisijas sēdes laikā bija situācija, ka kāds no klātesošajiem varas atzara (šajā gadījumā no izpildvaras) pārstāvjiem bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem paziņoja, ka cigarešu dūmi un smēķēšana nav fiziska iedarbība uz bērna veselību. Manuprāt, to var pateikt tikai cilvēks, kas neizprot, ko pats runā – vai nu nezina, vai ir lobēts, vai arī atkarīgs no kāda, kas viņam maksā par to, lai viņš nezinātu.
Komisijas sēdē piedalījās arī bērnu ārsts, reanimatologs, Pēteris Kļava, kurš komisijas sēdē izteicās nepārprotami. Lūk, citāts: „Pasaulē katru gadu no smēķēšanas mirst aptuveni 165 000 bērnu. Ir tāds biežais nāves sindroms – „nāve gultiņā”, smēķējošu vecāku klātbūtnē. Tā ir vienkārši tīša slepkavība, un teikt, ka tā nav fiziska iedarbība, es domāju, ka jums, kas varbūt nav ārsti, jāsaprot, ka tā ir vistīrākā iedarbība ar neiroparalītiskām gāzēm uz gļotādām, tā ir fiziska iedarbība uz bērnu, varbūt tā ir ilgstoša. Un es neesmu kompetents tiešām, kā likumu pareizi uzrakstīt, bet tomēr būtu varbūt jāpārskata, un jāsauc lietas īstajā vārdā. Lai tieši radītu to virzību kolektīvā apziņā Latvijā sabiedrībā, ka tā jau nav tikai tāda pasmēķēšana, bet, lai cilvēks saprot, ka tā ir fiziska vardarbība. Un to var pierādīt medicīniski jebkurš ārsts.”
Vēlreiz uzsveru, ka šīs izmaiņas šajā likumā ir vajadzīgas, nevis tikai kā „likuma burts”, bet gan kā impulss sabiedrībai. Atcerēsimies, kad pirms desmit gadiem pieņēma tiesību aktu normas, ka restorānos un kafejnīcās jāierobežo smēķēšana, arī visi šausminājās – kā nu būs? Taču impulss sabiedrībai tika dots, un tagad ir grūti pieņemt, ka kāds varētu sēdēt kafejnīcā un smēķēt. Tā kā arī šis ir impulss sabiedrībai, kuru devusi Cilvēktiesību komisija virzot likumprojektu izskatīšanai Saeimā. Atliek deputātiem izdarīt to pašu un „izdzīvos” ļoti daudzi bērni. Tik vienkārši – atbalsti likumprojektu!
Katru gadu 6.janvārī tiek svinēta Zvaigznes diena (saukta arī par Trejkungu dienu, Atspīdēšanas dienu, Epifānijas dienu, kā arī Trīs ķēniņu dienu). Šī diena noslēdz Ziemassvētku notikumus. Kā vēsta nostāsti, tad šajā dienā Ziemassvētku zvaigznes vadīti pie Jēzus bērna ciemos nāca trīs Austumu ķēniņi (Kaspars, Mehiors un Baltazars), nesdami viņam dāvanā: zeltu, vīraku un mirres. Tās ir dārgas dāvanas, kurām ir arī garīga nozīme.
Zvaigznes diena mūsu ģimenē ir īpaša, jo šajā dienā kā ģimene esam bijuši īpaši saistīti ar baznīcu un Jāņa baznīcas draudzi. Arī šogad šī diena mūsu ģimenē bija nozīmīga, bet savukārt mūsu baznīcā draudzei norisinājās sadraudzības pasākums, kas jau kļuvis tradicionāls Zvaigznes dienas notikums. Atsaucoties mācītāja Jura Zariņa aicinājumam, baznīcas iekšpagalmā sapulcējās gan draudzes locekļi, gan viņu draugi. Parunājām, padomājām, paēdām un, kas gribēja, arī padziedāja.
Paldies Jāņa baznīcas mācītājiem un darbiniekiem, draudzes aktīvistiem, sadraudzības pasākuma sponsoriem un atbalstītājiem!